Šodien Jaunalūksnes pagasta “Klabatās” savu 100.dzimšanas dienu svin Klāra Karjuse. Nodzīvots ilgs un ražens mūžs, piedzīvojot gan kara, gan miera laiku, bet vienmēr Klāras tantes spēka avots bijis darbs – godīgs un pamatīgs.
“Alūksnes Ziņas” ar laba vēlējumiem Klārastanti apciemoja simtās dzimšanas dienas priekšvakarā, sastopot “Klabatās” kuplu, dažādu paaudžu radu saimi no Rīgas.
Piemīt liela darba mīlestība
Klārastantes māsas Olgas meita Kristīne Ducmane atzīst – vēl 99.dzimšanas dienu sirmā kundze sagaidīja mundra, sēžot ar pārējiem viesiem pie svētku galda, bet pēdējā laikā cienījamā gadu nasta arvien vairāk liek par sevi manīt. Arī simtgadē Klārastante smaida, runājas gan latviski, gan igauniski un priecājas par saņemtajiem ziediem, tomēr atzīst – nodzīvot simtu gadu neesot joka lieta un nevienam gan to nenovēlot. K.Ducmane uzsver, ka Klāras tante vienmēr ir bijusi ļoti strādīga. “Viņa strādāja līdz pēdējam spēku izsīkumam. Kā viena no Klārastantes labajām īpašībām ir jāmin ļoti liela darba mīlestība un rūpīga attieksme pret darbu. Viņa necieš pavirši padarītu darbu – tādus cilvēkus viņa sauc par „loderiem”. Viņai vienmēr bijusi liela mīlestība pret saviem mājdzīvniekiem: ziemas laikā dzimušie jēriņi tika turēti dzīvojamajā mājā un baroti ar knupīti, tāpat cālēni tika iekārtoti virtuvē pie siltas plīts un zem elektriskās lampas,” stāsta K.Ducmane. Viņa uzsver, ka Klārastante vienmēr ir dzīvi interesējusies par politiku. Par katru notikumu un personu viņai ir savs neapstrīdams viedoklis. Par politiku viņa bieži diskutēja ar māsas znotu Mintautu Ducmani. “Pēc rakstura viņa ir tieša un atklāta. Ja kaut kas nepatīk, tad pasaka tieši, bez aplinkiem, un aizvien bijusi arī mazliet teatrāla,” saka K.Ducmane.
Prot visus zemnieka darbus
Klāra Karjuse (dzimusi Horna) pasaulē nākusi 1911.gada 25.janvārī pēc vecā stila, bet 7.februārī – pēc jaunā stila. Viņas tēvs, igaunis Gustavs Horns, bija ogļu deģis, kurš kopā ar sievu Annu (dzimusi Kaķīte, pēc tautības latviete, bet dzimusi un uzaugusi Tūka ciemā Dienvidigaunijā) strādāja Kūdupes mežos un dedzināja ogles. Tās rūpīgi salika maisos, sakrāva lielos vezumos un veda pārdot uz Rīgu, tā iekrājot naudu, līdz 19.gadsimta beigās nopirka mājas Šarlotenburgas (Pededzes) pagasta „Garjuros” (tagad Jaunalūksnes pagasts), aptuveni 40 hektāru, tā kļūstot par zemniekiem. K.Ducmane stāsta, ka ģimenē Klāra ir jaunākais bērns, vēl bija brālis Eduards, māsas Olga un Emma. K.Karjuse mācījusies igauņu pamatskolā, bet darba skolu izgājusi tēva zemnieku saimniecībā. “Klāra prata visus zemnieka darbus – art, sēt, ecēt, pļaut, govis slaukt un citus. 1931.gadā apprecējās ar vienu no apkārtnē bagātākā saimnieka dēlu Eduardu Karjusu. Karjusi pie turības bija tikuši, sūri, grūti strādājot linu druvā. Savulaik saņemts pat zemkopības ministra diploms un piešķirta naudas prēmija par priekšzīmīgu linu audzēšanu. Sākotnēji jaunā ģimene dzīvojusi vīra tēva mājās „Klabatās”, pēc tam iekārtoja savu dzīvi Mārkalnes pagasta „Ragusalā”, aptuveni 28 hektāros, ko vīratēvs Jānis Karjuss Latvijas zemes reformas laikā bija iegādājies no Lāsberģu muižas barona Volfa,” stāsta K.Ducmane.
Iekopj savas “Ragusalas”
Čakli strādājot, jaunā ģimene drīz vien nostājās uz savām kājām. Karjusu dzimtai vienīgajai tuvākajā apkārtne piederēja vieglā automašīna „Chewrolet”, ko atņēma vācieši. “Diemžēl kara laiks un varas maiņas pilnīgi izpostīja Klāras tantes un viņas vīra ar gaišām cerībām veidoto saimniecību, kurā bija iegādāta visa tolaik iespējamā lauksaimniecības tehnika, lopi un labības sēklas. Kara laikā, esot bēgļu gaitās, tante cieta no mīnas sprādziena un pat līdz šai dienai viņas ķermenī ir mīnas šķembas. Pēc kara vīrs tika represēts, apcietināts un ievietots Valmieras cietumā. Piedzīvojumiem bagāts ir Klāras tantes brauciens pie vīra, ar dažādiem gadījuma transportiem, tostarp arī ar baļķu vedēju. Lai izvairītos no tālākām represijām, Klāra un Eduards uz laiku pameta „Ragusalu”. Cik nu varēja sakraut vienos zirga ratos, ar tādu iedzīvi pārcēlās uz Ikšķili, kur abi strādāja ceļu pārvaldē. Ikšķilē viņi nodzīvoja līdz 1954.gadam. Šajā laikā viņi uzzināja, ka “Ragusalās” iemitinājušies migranti un tās nodedzinājuši. Kā sāpējusi sirds!” atceras K.Ducmane.
Prot pulcēt radus un paziņas
Tālākais Klāras un Eduarda ceļš veda uz Valgu. Tur dzīvoja vīratēva māsa Marija, kuru vajadzēja aprūpēt. Bet aprūpēt vajadzēja arī vīratēvu, kurš joprojām dzīvoja „Klabatās”, tāpēc piecdesmito gadu nogalē Klāra ar vīru atgriezās dzimtajās mājās, kur dzīvo joprojām. “1980.gadā Eduards mira, bet 1982.gadā dzīvot uz “Klabatām” pārcēlās Klāras māsa Olga – mana mamma, kura arī bija palikusi viena. Arī mana mamma nodzīvoja garu mūžu, pietrūka divu mēnešu līdz 94.dzimšanas dienai,” atminas K.Ducmane. Viņa norāda, ka jaunībā Klāras tante pārdzīvoja smagu slimību, tādēļ savu bērnu viņai nebija. Toties viņai bija divi audžubērni – Otto, kurš kara un juku laikos nokļuva Austrālijā un gāja bojā autokatastrofā, un audžumeita Laima, kura tagad dzīvo Rīgā un kuras meitas Lolita un Iveta apciemo savu „vecomāti”. Bet kā savus bērnus viņa vienmēr ir mīlējusi māsas Olgas bērnus – Kristīni, Juri un Jāni. Ar lielu mīlestību vairākas vasaras Klāras tante aprūpēja Kristīnes dvīnītes Annu un Katrīnu. Lolita atzīst – Klāra vienmēr bijusi liela saimniece, kura tik mīlīgi pratusi visus pie darba radināt. K.Karjuse vienmēr pratusi ap sevi pulcēt radus un paziņas, kuru pulks gadu gaitā palicis arvien retāks un retāks. Iespēju robežās viņu vienmēr apčubinājusi K.Ducmanes ģimene, bet pēdējos gados ikdienas rūpēs palīdz un izdabā kaimiņiene Ilva Sieka, kurai Klāras tantes radinieki par to saka mīļu un lielu paldies.
