Cilvēki: rotā dzīvus kociņus. Pirmssvētku sajūtu parasti visvairāk rada sniegs.
Cilvēki: rotā dzīvus kociņus
Pirmssvētku sajūtu parasti visvairāk rada sniegs. Tomēr šogad ziema ar to mūs īpaši nelutina. Atliek svētku sajūtu radīt pašiem.
Pilsēta jau ietērpusies svētku rotā. Izgreznotie veikalu skatlogi liek aizdomāties par sava mājokļa rotāšanu. Gada baltākie un skaistākie svētki nevienās mājās nav iedomājami bez eglītes un tās košās rotas. Cilvēki šajā laikā nonāk izvēles priekšā – iegādāties veikalā mākslīgo eglīti vai doties uz mežu, lai to izvēlētos. Veikalos ir nopērkamas dažādu lielumu eglītes. Tās ir piemērotas nelieliem dzīvokļiem, turklāt pēc svētkiem tās ir izjaucamas, tātad noderēs arī nākamā gada svinībām. Tomēr, kā noskaidroja laikraksts, mākslīgās eglītes nav iecienītas, cilvēki daudz labprātāk eglītes izvēlas mežā. Rodas jautājums, vai to drīkst darīt.
Valsts akciju sabiedrība “Latvijas valsts meži” (LVM) ir devusi iespēju katram iedzīvotājam bez maksas nocirst vienu eglīti personiskām vajadzībām, vien norādot, ka eglītes celma caurmēram ir jābūt mazākam par 12 centimetriem, kā arī eglītes nedrīkst zāģēt jaunaudzēs. To drīkst darīt uz stigām, grāvmalās, ap komunikāciju trasēm.
Atļauts arī savākt skuju koku zarus no nocirstiem kokiem vietās, kur notikusi meža izstrāde. Lai, cērtot eglīti vai savācot zarus, nerastos konflikti ar privāto mežu saimniekiem, LVM iesaka vispirms noskaidrot, kam pieder mežs.
Lai noskaidrotu, kur valsts un kur ir privātais mežs, Bejas mežniecības mežzinis Igors Sīpols iedzīvotājiem iesaka vērsties pēc palīdzības pie vietējā mežsarga vai arī LVM iecirkņa vadītāja. “Mežsargs parādīs vietas, kur var cirst eglīti. Dziļi mežā augušas eglītes neizskatās tik kuplas un zaļas kā gaismā augušas. Ēnā augušām eglītēm skujas ir retākas un bālākas, zari nav tik kupli,” skaidro I.Sīpols. Viņš arī apgalvo, ka līdz šim Bejas mežniecībā nav bijuši gadījumi, kad cilvēki nelegāli izgrieztu jaunaudzi un aizvestu eglītes pārdod. I.Sīpols atgādina, ka arī privātajā mežā nevar cirst pārāk daudz eglīšu.
Pirms eglītes ciršanas ģimenēs notiek apspriedes par eglītes lieluma izvēli. Cits izvēlas lielu, cits mazu. Alūksnietes Irēnas Vaskumas ģimene parasti izvēlas lielu egli. “Mājās egli nesam tieši pirms Ziemassvētkiem. Šajos svētkos nevar iztikt bez eglītes. Kad bērni bija mazi, kopīgi rotājām eglīti ar bērnu darinātajiem rotājumiem. Tagad katru gadu cenšos nopirkt jaunus rotājumus. Man patīk, ja eglīte izskatās skaista,” saka I.Vaskuma.
Savukārt Bejas iedzīvotājas Irēnas Kolistes ģimenei ir kāda jauka tradīcija – viņi izrotā ar lampiņām pie mājas iestādīto eglīti. “Kādreiz nesām eglīti no meža un pagalmā greznojām, lai bērniem būtu prieks, bet gadījās dažādas ķibeles – tā apgāzās, vējš aizpūta. Tagad jau trešo gadu rotājam eglīti, kuru iestādījām pirms vairākiem gadiem. Tā ir jauka tradīcija. Prieks pašiem un garāmgājējiem,” spriež I.Koliste.
Citi nes eglītes uz mājām, citi rotā pie mājām augošās eglītes, bet daži Ziemassvētkus svin mežā, aiznesot cienastu arī meža zvēriem. Bejas iedzīvotāja Rudīte Simonoviča atceras, kā reiz kopā ar vairākām ģimenēm svinēja Ziemassvētkus mežā.
“Pušķojām eglīti, dedzām svecītes, sakūrām ugunskuru, cepām desiņas, dzērām līdzpaņemto karsto tēju. Tāda neaprakstāma sajūta!” atceras R.Simonoviča, piebilstot, ka bērniem prieku sagādāja dziesmu dziedāšana un rotaļas pie eglītes.
Rudītes meita Zinta ar draudzeni Kristīni Dobri apsver domu arī šogad svinēt Ziemassvētkus mežā. “Eglīte būs izpušķota, meža zvēriem gardumi sanesti. Ja svētkos nebūs pārāk auksti, dosimies uz mežu,” saka meitenes.
