Līdz XXV Vispārējiem latviešu dziesmu un XV Deju svētkiem atlicis gads, taču šobrīd svētku sajūsmu aizēno cīņas par finansējumu. Medijos izskan, ka diriģenti vidēji par pusslodzi saņem 140 latus. Tā nebūt nav! Mūsu novada diriģenti saņem 30 – 40 latus, augstākais – 80 latus. Tā vien liekas, ka par finansējumu cīnās augstākais ešelons. Padomes, biroji, darba grupas saņem milzīgus finansējumus, kas mums, vienkāršajiem cilvēkiem, ir astronomiskas summas. Tajā pašā laikā cilvēki nāk dziedāt vai dejot, nesaņemot neko par to pretī. Kādreiz par dalību svētkos piešķīra kādus labumus, piemēram, dzīvokļus vai ekskursijas, taču tagad cilvēki to dara no brīvas gribas. Šī cīņa par finansējumiem manī rada tādu dīvainu sajūtu. Tāpat kā dziesmu izņemšana no repertuāra. Sākumā nesaskaņu dēļ izņēma dziesmu “Daugavas krastā”, tagad – “Mana dzimtene”. Dziesma “Mana dzimtene” vienmēr ir skanējusi grandiozi un liek sajusties dziedātājiem patriotiskiem. Manis dēļ tā var būt repertuārā, var arī nebūt, taču dziedātājiem šī dziesma patīk. Dziesma ir melodiska, viegli dziedama un visi zina vārdus. Domāju, ka svētku dalībniekiem ir nepatīkami lasīt un dzirdēt visas nesaskaņas. Cilvēki sāk zaudēt ticību dziesmu un deju svētkiem kā kaut kam svētam, gaišam un pārākam.
