Jaunās valdības darbībai jābūt orientētai uz to, lai šeit būtu pievilcīga nodokļu un investīciju vide, tādējādi gan pievilinot jaunu naudu, gan neaizbiedējot jau esošo, tā intervijā uzsver Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš.
– Kādi ir galvenie lēmumi, ko sagaidāt no jaunās valdības?
– Pirmkārt – konkurētspējīgu nodokļu sistēmu, otrkārt – konkurētspējīgu investīciju vidi, treškārt – uz rezultātu orientētu valsts pārvaldi ar valdību priekšgalā. Ir jābūt kompleksam risinājumam. Iemesls tam ir gaužām banāls un bieži skandināts – mēs bieži neaizdomājamies, no kurienes rodas nauda, no kuras tiek uzturēta valsts. Lai cilvēks dzīvotu labklājībā, viņam ir jāsaņem laba alga un tādējādi jānodrošina sev laba pensija. Lai būtu laba alga, vajag labu darbavietu, kur šo algu maksā. Visi nevar strādāt valsts pārvaldē, tāpēc ir tikai loģiski, ka lielākā daļa strādā privātajā sektorā. Lai privātais sektors varētu maksāt labu algu, ir jābūt uzņēmumiem, kas labi pelna, kas ir konkurētspējīgi. Savukārt, lai tas viss notiktu, ir jābūt labai uzņēmējdarbības augsnei. Te nu nonākam pie manis iepriekš minētā – nu, neaug tā nauda kokos. Visu laiku no kāda aizņemties – tas nav risinājums.
– Jo kaut kad būs jāsāk atdot?
– Jā! Tā vietā ir jābūt pietiekami spēcīgai uzņēmējdarbības videi, lai uzņēmumi spētu valsts budžetā samaksāt tik daudz nodokļu, ka valsts var pati attīstīties.
Ir ļoti svarīgi programmēt valsti uz uzņēmējdarbības vides izcilību. Nevis pakāpties uz augšu kādā no reitingiem, bet gan tēmēt uz izcilību. Visas valstis, kas domā ilgtermiņā, strādā, lai tām būtu konkurētspējīga nodokļu politika, investīciju vide utt. Valstis konkurē savā starpā, un tādējādi rodas jautājums, cik labi mēs izskatāmies starp citām valstīm. Vismaz starp pārējām Baltijas valstīm mums vajadzētu uzlabot savus rādītājus. Šobrīd situācija šajā jomā ir tāda, kāda nu ir.
Daudzi pārmet, ka mēs kaisām sev pelnus uz galvas, bet varam padomāt kaut vai par kādu teorētisku investoru, kurš vērtē, kurā valstī ieguldīt – viņš salīdzina publiskos datus un reitingus. Piemēram, šogad Latvijas biznesa vides konkurētspēja ir 64. vietā, savukārt Lietuvai – 44., bet Igaunijai – 33. vietā. Arī nodokļu sloga jomā mēs esam sliktākajā pozīcijā Baltijā. Mums ir mērķtiecīgi jācenšas panākt labākus rezultātus šajās tabulās. Daži apgalvo, ka šādi reitingi ir bezjēdzīgi, taču tam nevar piekrist.
– Investori tos salīdzina…
– Jā, tie tiek salīdzināti. Protams, ne jau šie rādītāji tiek uztverti kā galvenie. Taču ir svarīgi, lai mēs šajos reitingos būtu vismaz starp tām valstīm, kur investīciju iespējas vispār tiek izvērtētas. Ja mēs esam kaut kur aizmugures galā, investori pat nesāks iedziļināties, kas pie mums notiek.
– Publiskajā telpā ir izskanējušas tās pozīcijas, uz kuru rēķina nākamā gada valsts budžeta konsolidācija 100 līdz 130 miljonu latu apmērā nekādā gadījumā neesot pieļaujama. Uz kā rēķina, jūsuprāt, šo konsolidāciju var veikt?
– Nav vienas noteiktas pozīcijas, no kuras var paņemt visu nepieciešamo summu, kas vajadzīga konsolidācijai. Viens ceļš, lai to izdarītu, ir valsts tēriņu samazināšana. Šeit jāskatās, kā vēl var samazināt izdevumus publiskajai pārvaldei – ne visas iespējas šajā jomā ir izsmeltas. Milzīgu naudu tur dabūt nevarēs, bet zināms atspaids būs. Lai to izdarītu, ir nepieciešamas reformas. Piemēram, saņemamajam pakalpojumu apjomam vienas publiskās iestādes apmeklējuma laikā ir jābūt maksimālam – tā ir iespēja ietaupīt naudu. Jo plašāks ir apmeklējamo iestāžu skaits, lai, piemēram, saņemtu kādu licenci, jo vairāk valstij tas izmaksā. Ne velti, piemēram, aizejot uz banku, lai atvērtu norēķinu kontu, neviens nesāk stāstīt, ka tam ir vajadzīga nedēļa, kamēr tiks sakārtoti visi nepieciešamie dokumenti – tas būtu nejēdzīgi pret klientu. Bet valsts savu klientu, tajā skaitā uzņēmēju, neciena. Tāpat bankas jau sen ir sapratušas, ka tās nevar tik dārgu procesu atļauties.
Saprotu, ka izklausīšos nepopulāri, bet ir jāskatās, vai nevar kaut ko optimizēt sociālajā budžetā – tā izdevumu daļa ir milzīga. Nav pārliecības, ka visa nauda, kas sociālā budžeta gadījumā tiek izdota, nonāk tieši pie tiem, kam tā tiešām ir nepieciešama. Ir pat zināmas indikācijas, kas norāda, ka atsevišķos gadījumos sociālā atbalsta sistēma cilvēkus pat demotivē meklēt darba iespējas.
– Daudziem izdevīgāk ir saņemt bezdarbnieka pabalstu nekā strādāt?
– Jā! Šo pabalstu sistēma ir jāpārvērtē kopumā. Ir cilvēki, kas dzīvo laukos, kaut ko paši izaudzē, saņem pabalstu, un viņiem kaut kā pietiek, bet šāds modelis nebūt nav optimālais. Politiķiem ir jāatrod veselīgs balanss šajā jomā. Valstij šobrīd būtu ļoti svarīgi naudu tērēt jomās, kas ir kā investīcijas, zinot, ka ieguldītais tiks atgūts. Protams, ir jāsaprot, ka valsts ir sociāls veidojums un cilvēkiem, kuri nonākuši problēmās, ir jāpalīdz, bet politiķu uzdevums ir atrast zelta vidusceļu, kā to izdarīt, atstājot pietiekami lielus resursus investīcijām.
Savulaik viena no Latvijas pašvaldībām bija izdomājusi interesantu lietu – tā cilvēkiem piešķīra zemi un sēklas kartupeļus, ļaujot to apstrādāt un pasakot, ka raža pilnībā pienāksies šiem iedzīvotājiem. Šī iniciatīva pilnībā izgāzās.
– Kāpēc? Nevienam nevajadzēja kartupeļus?
– Izrādījās, ka tos tiešām cilvēkiem nevajag. Un tas ir traki!
Runājot vēl par budžeta konsolidāciju un valsts pārvaldi, jāteic – nav pareizi, ka mēs publiskajā pārvaldē atstājam cilvēkus ar ļoti zemām algām, tādējādi demotivējot viņus kaut ko darīt sakarīgi. Ja cilvēkiem ir jākārto valstiskās lietas, viņiem ir jābūt pietiekami gudriem un motivētiem. Ieliekot kādā svarīgā amatā pilnīgi demotivētu ierēdni, nav jābrīnās, ka tur nekas arī nenotiek. Cilvēku skaitu valsts pārvaldē ir iespējams samazināt vēl vairāk, atstājot spēcīgākos ar atalgojuma sistēmu, kas būtu orientēta uz rezultāta sasniegšanu. Ilgstoši un ideālistiskiem pamatiem cilvēki nestrādā. Šobrīd strādāšana valsts darbā ir veltīšanās tam – protams, ja šo darbu dara godīgi.
Tāpat ir jāstrādā valsts ieņēmumu palielināšanas virzienā. Cerams – varam ticēt solījumiem, ka šī ieņēmumu daļas palielināšana netiks panākta, ceļot nodokļus, jo tas valstij pārāk dārgi izmaksātu. Ir jāstrādā, lai apkarotu ēnu ekonomiku, kontrabandu, tā palielinot nodokļu masu. Te ir rūpīgi jāseko līdzi tam pasākumu plānam, kas jau tagad darbojas, jāskatās, kā tas strādās pēc zināma laika, jo šobrīd daļa plānoto pasākumu vēl nav uzsākti.
– Jūsuprāt, ir reāli uz ēnu ekonomikas apkarošanas rēķina kaut cik būtiski veikt nākamā gada budžeta konsolidāciju?
– Domāju, ka ir reāli. Es varētu iebāzt bikšu kabatās cigarešu paciņas un nepamanīts izslīdēt cauri robežpunktam. Taču šobrīd gan nelegālās cigaretes, gan citas kontrabandas preces tirgū parādās tādā daudzumā, ka noteikti runa vairs nav par individuālu cilvēku aktivitātēm. Nelegālās mantas šeit parādās burtiski konteineriem. Tas nozīmē, ka sistēma kontrabandas izķeršanai ir pietiekami nestrādājoša. Rīgas Ekonomikas augstskola sarēķinājusi, ka pelēkās ekonomikas īpatsvars ir 38 % no IKP. Ja tai pieskaita vēl melno ekonomiku, domājams, ka šis rādītājs ir pāri 50 % – tā ir milzīga nauda. Ja izdotos panākt uzlabojumu kaut vai par 10 %, tā jau būtu milzu summa. Turklāt šeit runa ir arī pat godīgu konkurenci – tiem, kas algas maksā atbilstoši likumiem, ir ļoti grūti konkurēt tirgū.
Satiku nesen kādu paziņu, kurš stāstīja, ka astoņdesmito gadu beigās vēl ar PSRS pasi kabatā lidojis uz Singapūru. Lidmašīnā bijuši uzraksti – ja gadījumā jums ir narkotikas vai citas aizliegtas lietas, ņemiet vērā, ka pie mums par šādām lietām piespriež nāvessodu. Tas nozīmē, ka vēl ir laiks aiziet līdz tualetes telpām, lai visu izmestu laukā. Laika gaitā singapūrieši kontrabandas problēmu spēja atrisināt…
Budžeta ieņēmumus var palielināt, arī sakārtojot nodokļu sistēmu un investīciju politiku. Nodokļu politika šajā jomā ir vēl neizmantots iespēju lauks, kā piesaistīt ārvalstu investīcijas un radīt labāku vidi vietējo kapitālistu vēlmēm palikt šeit, nevis doties projām. To var izdarīt caur dažādām atbalsta programmām. Piemēram, Latvijā iedzīvotāju ienākuma nodoklis vien ir lielāks nekā Gruzijā viss nodokļu slogs kopumā.
Tas viss nav izdarāms vienā dienā, un es arī nedomāju, ka valdība to paveiks nākamā gada budžeta kontekstā. Taču tas ir darbs, kas jaunā sasaukuma parlamentam kopā ar valdību tomēr būtu jārealizē. Jo ātrāk ko tādu sāk darīt, jo ātrāk varam cerēt uz rezultātiem, kas parasti nāk ar zināmu laika nobīdi. Ir jārada tāda nodokļu un investīciju vide, kas pievelk jaunu naudu un neatbaida jau esošo. Protams, ir jādomā arī par efektīvu valsts kapitāla pārvaldību.
– Vai, jūsuprāt, jaunajai valdībai izdosies veikt budžeta konsolidācijas pasākumus, kārtējo reizi nepalielinot nodokļus?
– Ceru, ka viņi to vingrinājumu izpildīs. Ir burtiski ekstrā svarīgi, lai mēs ilgtermiņā varētu paļauties uz to, ko politiķi sola. Šobrīd, skatoties globālās konkurētspējas indeksu, Latvija ir ļoti bēdīgā vietā attiecībā uz to, cik lielā mērā var paļauties uz politiķu solījumiem. Šajā jomā mēs esam zem 120. vietas.
