Šo aicinājumu līdz ar solījumu būt teicamniekam droši vien zina daudzi, kuri savas skolas gaitas jau sen beiguši. To atceros ik reizi, kad 1.septembrī saposušies, ar ziediem rokās bērni dodas uz skolu. Vecāki var uzelpot, viņus pavadot. Bet ir skolēni, kas nemaz nepriecājas, ka beidzies vasaras brīvsolis.
Šoreiz domās došos līdzi kādam dzīvespriecīgam pusaudzim, kurš ir vēl bērnišķīgs, bet jau pieaudzis savās domās, izteikumos un rīcībā. Zinu, ka viņš visu vasaru ir strādājis, lai pats nopelnītu un nebūtu nauda skolai jāizdod vecākiem. Puisis ir cēlies agri no rīta un smagi strādājis siena pļavā līdz pat vēlam vakaram, zāģējis un skaldījis malku, lasījis mežā ogas un veicis citus darbus. Turklāt ne reizi nav žēlojies, ka grūti vai gribas paslinkot. Viņš darbu uztver kā nepieciešamību, tāpēc vecākiem nav ne jāmudina, ne jāmēģina piespiest. Zēns atzīst, ka nespēj pat iedomāties – var neiet pēc ūdens vai nepalīdzēt mātei dārza darbos. Acīmredzot šajā trūcīgajā ģimenē ir cieņā darba tikums, tāpēc dēls ir čakls. Tiesa, mācības skolā viņu sevišķi nesaista. Tomēr puisis atzīst, ka uz skolu jāiet arī tad, ja nepatīk un mācības nepadodas.
Acīmredzot saskatīt un izjust vajadzību pēc zināšanām ir grūtāk, nekā redzēt fiziska darba augļus – nokoptu pļavu vai malkas grēdu un saņemt algu par to. Tāpēc skolās vajadzētu ne tikai mācīt dažādus priekšmetus, bet arī pamazām veidot saikni ar dzīves praksi. Mani mazdēli mācības Norvēģijas skolā sāka jau pirms pāris nedēļām ar prieku, jo zina – varēs ne tikai satikt draugus, iegūt jaunas zināšanas, bet arī apgūt daudz praktisku iemaņu, kas noder dzīvē.
