Pirmatnējās ciltis un vilki dzīvoja blakus un pārtiku ieguva vienādi – medījot. Vilki centās turēties tuvāk cilvēkiem, cerot uz savu tiesu veiksmīgās medībās.
Pirmatnējās ciltis un vilki dzīvoja blakus un pārtiku ieguva vienādi – medījot. Vilki centās turēties tuvāk cilvēkiem, cerot uz savu tiesu veiksmīgās medībās. Savukārt mednieki nesa mājās mazos vilcēnus nebaltai dienai. Drīz viņi saprata, ka vilki var kļūt labi palīgi medībās, tāpēc pieradināja tos.
Indiešu vilks ir lielākās daļas suņu šķirņu ciltstēvs: putnu suņu, dzinējsuņu, kurtu, terjeru, špicu un pūdeļu. Ziemeļu vilks ir laiku un aitu suņu tēvs. Sākumā suņus izmantoja kā gaļas dzīvniekus. Tagad zināmi gaļas šķirnes suņi čau – čau. Reizē ar lopkopības attīstību suņiem parādījās jauni pienākumi – apsargāt ganāmpulkus.
Senajā Ēģiptē katrā mājā suns bija lielā cieņā. Šīs valsts iedzīvotāji pret suni izturējās kā pret dievību. Viņu dievs Anubiss – mirušo un nekropoļu aizbildnis – tika attēlots kā cilvēks ar suņa galvu. Suņa – mirušo dvēseļu biktstēva – tēls bija arī Grieķijas, Romas, Indijas un Meksikas senajās kultūrās. Sengrieķu mitoloģijā trīsgalvainais suns Cerbers apsargāja ieeju Aīda pazemes valstībā un neļāva mirušo dvēselēm atgriezties dzīvo sabiedrībā. Vēl tagad ir tautas, kuras nelaiķus neapbedī zemē vai sadedzina, bet atstāj suņiem un plēsīgiem zvēriem. Pēc šo tautu ticējumiem suņa kuņģis ir labākā mirušā atdusas vieta.
Zināmi gadījumi, kad suņu gaļa glābusi cilvēkus no bada. Ruala Amundsena ekspedīcijas dalībniekiem uz Dienvidpolu 1911.gadā tieši suņu gaļa deva iespēju veiksmīgi sasniegt mērķi un laimīgi atgriezties.
