Alūksnes tautas deju kopa “Jukums” bija starp četriem kolektīviem, kas pārstāvēja Latviju starptautiskajā deju festivālā “Sudmaliņas”.
Alūksnes tautas deju kopa “Jukums” bija starp četriem kolektīviem, kas pārstāvēja Latviju starptautiskajā deju festivālā “Sudmaliņas”. Piecpadsmit tautas deju un mūzikas grupām no desmit valstīm malumā katrai ir sava iespaidu maize.
“Festivāls mums ir šās vasaras lielākais notikums. Tam esam rūpīgi gatavojušies, tāpēc janvārī skatē ieguvām tiesības būt dalībnieki. Iespējams, ka no Latvijas varēja būt vairāk kolektīvu, bet acīmredzot skates nolikuma kvalitātes prasībām visi neatbilda. Turklāt šie četri kolektīvi ir ļoti atšķirīgi. To redzēja un atzinīgi vērtēja citu valstu dejotāji,” stāsta kolektīva vadītāja Inita Veismane.
Viņa uzsver, ka festivāls ir nozīmīgs ar to, ko “Jukuma” dejotāji dod citiem un ko saņem pretim. Tā ir kā spēka maize, kas palīdz augt. Kolektīva radošie plāni iegūst sapņu spārnus jaunam lidojumam. Ikdienā katrs kolektīvs strādā savā vidē, bet festivāls ļauj izrauties un sajust citu valstu kultūru, baudīt to īpatnības.
Koncertā izdejo saules ceļu
Alūksnieši uzsver, ka pieredzējuši līdz šim labākās “Sudmaliņas” gan mākslinieciskajā, gan konceptuālajā un organizatoriskajā ziņā. Atklāšanas koncertā “Saules kronis” viņi izdejoja tā galveno ideju – saules ceļu no lēkta līdz rietam. Cilvēks savu dzīvi vij kā kroni – no skaņām, krāsām, gaismas un tumsas. Kronī ievijas darba tikums, mīlestība, ģimenes siltums, dzimtas saknes. Dzīves beigās ar kroni pavada, un aplis noslēdzas. Režisores Intas Kalniņas ideja gaismas, saules un cilvēka vienotības izteikšanai mūžīgā kustībā bija ne tikai sajūtama, bet gandrīz sataustāma noslēguma koncertā Cēsīs, kur dalībnieki palaida ūdenī ziedu kroņus ar savu valstu karogiem. “Mūs nepārtraukti filmēja un fotografēja. Domāju, ka festivālu redzēs arī ārzemēs,” secina Inita.
Viņa atceras, ka pirmajā festivālā 1997.gadā alūksnieši piedalījās alternatīvajā koncertā, jo toreiz tematiskas deju programmas nelikās piemērotas. 2002.gada festivāls atmiņā palicis ar organizatoriskiem negludumiem. Tagad festivāla koncerti ir veidoti kā vienota programma. Tāds bija koncerts “Saules bērni danci veda” un “Eiropas nakts dejas”. Secināts, ka uzvedums ir emocionāli iedarbīgāks nekā atsevišķu deju priekšnesumi. “Šajās “Sudmaliņās” dominēja skatuviskā deja, taču tā ir balstīta uz etnogrāfiju. Maz ir autentiskas folkloras. Interesantāk skatāmas ir dejas, kurās ir ne tikai tēma, bet arī filozofija. Tajās nevar uzreiz iesaistīties cilvēki no malas,” uzskata I.Veismane.
Latvieši pārsteidz portugāļu dejotājus
Festivāla dalībnieki juta, ka viņi ir gaidīti svētkos. Visi bija ieinteresēti tā norisēs. Vienaldzīgos nemanīja. Kongresu nama zālē bija meistardarbnīca, Tajā visus sagaidīja ar pīrādziņiem, kuros bija iecepti laimes vēlējumi. Meistardarbnīcas vadītāja bija Arta Melnalksne. Viņai ir laba sadarbība ar “Jukumu”.
“Tuvāk iepazināmies ar tiem kolektīviem, kas bija kopā ar mums meistardarbnīcā. Mēs rādījām latviešu tautas tērpus, stāstījām par tiem, kā arī demonstrējām dejā. Dejās iesaistījām portugāļus, horvātus un grieķus,” informē Inita.
Alūksnieši uzmanīgi ieklausījās, ko par saviem tērpiem stāsta portugāļi, un mācījās viņu dejas. Tērpu apmaiņa šokēja dienvidniekus, jo latviešu ziemas tērpi ar kažokādas cepurēm un villainēm bija smagi un karsēja dejotājus. “Mēs kopā dejojām “Hoiram – hoiram”. Viņi smējās jau tad, kad parādījām, ka dejotājiem jāsasit kopā sāni, dibeni un vēderi. Viņiem ļoti patika. Kad tikāmies Cēsīs un Kuldīgā, portugāļi sauca “hoiram – hoiram”.
Sajūt grieķu folkloras “garšu”
Īstu neatšķaidītu grieķu folkloras garšu alūksnieši baudīja, apgūstot vīnogu sulas spiešanas jeb “smagā danča” soļus, kas atgādina vīnogu mīcīšanu ar kājām.To tur vēl tagad dejojot Madeiras svētkos. “Liekas, visnopietnāk savas tautas deju vēsturē bija iedziļinājusies grieķu grupa no Atēnām. Bija sagatavota karte, videomateriāli par to, kā dejas radušās. Mums ar grieķu deju asociējas “Sirtaki”. Izrādās, ka tā nav autentiska tautas deja, turklāt radusies salīdzinoši nesen,” atklāj I.Veismane. Tiesa, tautas dejas ir līdzīgas. Dejo virknēs, sākot no trim cilvēkiem. Kādus soļus dejos, par to vienojas savā starpā.
“Sudmaliņu” mērķis ir pulcināt vienkopus dažādu pasaules valstu dejotājus, parādot katra kolektīva individualitāti atsevišķi veidotajās programmās. “Jukums” rādīja “Pie Dieviņa dvēselīte”. Uzvedumā attēlotas latviešu bēru un kristību ieražas, kuras iegūst īpašu vietu starp citiem ģimenes godiem ar attēloto sāpju smeldzi, dzīvības un nāves filozofisko risinājumu, cilvēka mūža vērtējumu. Deju grupas bagātina pieredzi un labāk izprot paši sevi. “Katrā festivālā atrodam jaunus draugus. Šoreiz tā ir grupa “Boa Nova” no Portugāles un itāļu dejotāju grupa no Atēnām,” akcentē “Jukuma” dejotāji.
Vai “Sudmaliņas” būs Alūksnē?
Kuldīgā desmito reizi bija pilsētas svētki “Dzīres Kuldīgā”. Tajās bija iekļauti festivāla dalībnieku koncerti, neskaitāmi pasākumi un aktivitātes.
“Savā mūžā nebiju redzējusi svētkos tik daudz cilvēku! Domāju, ka vismaz 15 līdz 20 tūkstoši svētku skatītāju vēroja gājienu. Dejojām dažādās pilsētas vietās: Rātslaukumā – “Danču vakaru Malienā”, muzeja parkā – “Pie Dieviņa dvēselīte”, bet vakarā divas dejas. Noslēguma koncertā estrādē bija uguņošana,” stāsta Inita. Viņa atzīst, ka svētki visiem ļoti patika.
Festivāla dalībniekus var uzņemt pašvaldības, kas paredzējušas finansējumu šim mērķim. Tā nav tikai rīdzinieku privilēģija. “Sudmaliņu” sarīkojumi ar Latvijas un ārvalstu grupu piedalīšanos notika Ainažos, Aizkrauklē, Baldonē, Cēsīs, Jelgavā un Kuldīgā. Kas zina, varbūt pēc trim gadiem dažādu tautu deju rakstus vēros arī alūksnieši. Aizkrauklē ierosināts “Sudmaliņas” rīkot katru gadu vai vismaz katru otro gadu.
