Piesarcis un uzpūties kā balons, kas kuru katru brīdi sprāgs. Rokas pa gaisu. Balss tonis paaugstināts. Putas uz lūpām. Aptuveni tāds izskatās strīdā iekarsis cilvēks, cenšoties «izbīdīt» savu lietu. Parasti viņš neanalizē ne savus izteikumus, ne pretinieka argumentus. Tāpēc bieži vien strīds beidzas bez racionāla rezultāta. Izzibeņojušas emocijas, un viss. Tomēr strīds var būt arī māksla, kuras pārvaldītāji zaudētājos nepaliek, norāda sociālantropoloģe Evija Caune.
No lietas uz personību
«Bieži vien cilvēki strīdā īsti nenošķir argumentus, kas runā par lietu, un mirkli, kad sākas pārmetumi pretiniekam – es jau zināju, ka no tevis neko citu nevar sagaidīt! Tu vienmēr tā rīkojies! Ko lai gaida no cilvēka, kas neko nesaprot no tehnikas! Pretinieks tad parasti ātri apjūk un ļaujas šai provokācijai, sākot aizstāvēt nevis to, vai pirksim jaunu putekļsūcēju, bet, kāpēc neesmu tāds cilvēks, par kādu otrs mani uzskata. Notiek attiecību skaidrošana, kas vairāk balstās mūsu attieksmē un emocionālajā vērtējumā. Izšaujam visu pulveri, kaut tajā brīdī vajadzēja teikt: «Stop! Atgriežamies pie lietas!»,» bieži sastopamu strīda scenāriju raksturo sociālantropoloģe.
Parasti tā notiek, jo strīda karstumā, novirzoties no loģikas, iekrītam tā saucamajā jūtu zonā, bieži vien neapzināti cenšoties panākt, lai pretinieks sajūtas vainīgs, stulbs, nepiedienīgs, nepareizs vai neadekvāts. «Tas taču katram muļķim skaidrs,» tādos gadījumos mēdz izskanēt, spiežot uz pretinieka jūtām un emocijām. «Jā, es tiešām esmu muļķe. Tad izskaidrojiet man kā muļķei,» manipulāciju atmaskot aicina E.Caune. To nepieciešams darīt vienmēr, kad izskan divdomības un aizrādījumi, kas neattiecas uz lietu, viņa piebilst.
Centies noklausīties un
piekrist
Lai strīdu ievirzītu auglīgā gultnē, pasniedzēja iesaka pacensties noklausīties visus otras puses iebildumus un pēc iespējas piekrist. «Kad cilvēks iekarsis, viņš parasti nestrīdas pārdomātā, pieklājīgā manierē, bet bļauj, kliedz un mētā rokas pa gaisu. Šajā gadījumā diezgan nejēdzīgi būtu kaut ko bļaut pretī. Ja vien iespējams savaldīties, jāgaida, kamēr otrs izkliedz savu sāpi. Tas var nepatikt, var nepiekrist. Trakākais, ko dažkārt var redzēt sapulcēs – viens sāk bļaut, otrs pretī. Visi paliek sarkani un bļauj. Taču – jo karstāk atbildam, jo vairāk eļļas ugunī pielejam, un to tik bļāvējs gaida,» tēlo Evija. Viņa arī savā praksē novērojusi, ka strīda cīņu itin labi var uzvarēt, cenšoties otra emocionāli sakāpināto runu noklausīties līdz galam. Nejūtot pretestību, vilnis pārveļas un izčākst.
Kāpēc tu tik ļoti uztraucies?
Sociālantropoloģe min, ka bez jūtām pastāv vēl divas jomas, kurās var meklēt argumentus, kam iespējams piekrist. «Saskaņā ar Aristoteļa mācību pārliecināšanas mākslas pamatā ir logos (loģika), etos (ētika) un patos (jūtas, sentiments, viss, kas saistās ar maniem pārdzīvojumiem). Bieži vien strīdā vairāk par loģiskajiem izpaužas emocionāli argumenti, kas balstās vērtībās. Parasti tie ir ļoti ietekmīgi. Piemēram, cilvēks saka, ka nevar piekrist eiro ieviešanai, jo lats ir daļa no mūsu nacionālās identitātes. Šajā gadījumā nevajadzētu teikt, ka lats nav vienīgais nacionālais simbols, jo ir taču vēl karogs, bet piekrist un censties šai vērtībai likt pretī citu, piemēram, ekonomiskajos argumentos balstītu labklājības un bagātības vērtību,» pārliecināšanas mākslu māca E.Caune.
Savukārt ieslīdēšana patosā strīda laikā lielākoties liecina par iekšēju nedrošību un bailēm. «Jautājums ir, kāpēc attiecīgā lieta izsauc tādas jūtas un viļņošanos? Piemēram, geju un lesbiešu subkultūra. Loģika strādā par labu tam, ka tiktu ievērotas visas cilvēktiesības un atļauti gājieni. Tāpēc oponenti nereti cenšas «piesegties» ar vērtībām – kas nu būs, visi tiks samaitāti! Noies geji pa ielu, un sabruks ģimenes institūcija! Tomēr atbilde jāmeklē lielajā patosā. Kāpēc mēs tik ļoti nesatraucamies par ģenētiski modificētu pārtiku, bet šis jautājums liek trīcēt mūsu rokām un kājām? Kas tajā šķiet tik apdraudošs?» retoriski jautā pasniedzēja.
Lieli strīdnieki
aizņem lielu telpu
Prasme uzvarēt strīdā uzreiz nav panākama. Tā prasa zināmu apķērību un māku «peldēt» konkrētajā situācijā. To var trenēt ik uz soļa ikdienā, apzinoties, ka esmu pieaudzis cilvēks, kuram ir tiesības izteikt savu viedokli, lai cik muļķīgs tas kādam šķistu, turpina sociālantropoloģe.
Nozīmīga ir arī ķermeņa valoda. «Lieli strīdnieki parasti aizņem lielāku telpu. Jūtot, ka briest konfliktsituācija, arī es varu salikt rokas uz galda un paskatīties uz visiem, lai redz, ka esmu šeit un te ir mana vieta. Tas prasa pārliecību, ko sauc par enerģiju. Cilvēkiem, kas uzvar strīdos, parasti tā ir liela. Tāpat kā pārliecība, ka viņam ir taisnība, ja arī tādēļ būtu jāsagroza realitāte,» raksturo Evija, piebilstot, ka strīdnieki parasti nekautrējas izmantot arī nekorektus paņēmienus. Piemēram, manipulēt ar vērtībām un spiest uz jūtām. «Ej, ej, meitiņ! Ja man kļūs slikti, gan jau kaut kā aizkļūšu līdz kaimiņienei,» ir viena no raksturīgākajām metodēm, lai panāktu savu. «Nē, mammu, es tiešām negribu, lai tu nomirsti un zinu, ka tev ir bail palikt vienai, bet es iešu un tev regulāri zvanīšu,» varētu būt pareizā atbilde, atmaskojot manipulāciju.
Neielaidies strīdā ar
demagogu
Tomēr ne visi strīdi ir vienas dabas un ar vienādu mērķi. Jau Senajā Grieķijā tika definēta eristika (centieni nonākt pie kāda kopsaucēja) un sofistika (spēja pierādīt savu viedokli).
«Dažkārt ir ļoti svarīgi par katru cenu «dabūt cauri» savu viedokli. Īpaši, ja tas ir eksistenciālas dabas jautājums. Piemēram, ja tevi nepamatoti liek ārā no dzīvokļa. Tad tavs mērķis nebūs noskaidrot, kam te ir patiesība, bet izdomāt, kā panākt savu taisnību. Šajā polemikā bieži vien izmanto nekorektas argumentācijas paņēmienus. Taču – ja tas ir dzīvības un nāves jautājums, nu met to pieklājību pie malas!» iedrošina pasniedzēja.
Tomēr viņa brīdina neiesaistīties strīdā ar tā saucamo demagogu. Tādam patīk strīdēties strīdēšanās pēc. Strīda asums demagogā vairo adrenalīnu, tāpēc viņš nepiekāpsies pat acīmredzamām patiesībām. «No malas vērojot šādu strīdu, bieži nevar īsti saprast, kurš ir tas idiots,» smejas Evija, aicinot uz gudru strīdēšanos.
