Klaudija sēdēja uz palodzes un šūpoja kājas. Pagalmā zēni spēlēja bumbu. Klaudiju tas neinteresēja. Viņa domāja par zirnekli. Jau kuro dienu tas nebija parādījies.
Klaudija sēdēja uz palodzes un šūpoja kājas. Pagalmā zēni spēlēja bumbu. Klaudiju tas neinteresēja. Viņa domāja par zirnekli. Jau kuro dienu tas nebija parādījies. Klaudija aiz izmisuma vai raudāja, jo nesaprata, kas ar draugu ir noticis.
Sākumā viņa vainoja runci Remo, kurš aizdomīgi bija grozījies ap durvīm. Bet Remo, nošņācies par tik netaktisku uzbrukumu, izlīda pa balkona durvīm, un Klaudija pati redzēja, kā viņas mīlulis pārrāpās pāri sētai, tas nozīmēja tikai vienu – Klaudija to zināja un, smagi nopūtusies, iztēlojās, kā Remo šņākdams mielojas ar viņas niknākā ienaidnieka Pāvila Pidriķa nozvejotajām zivīm. Klaudija nekad nesauktu Pāvilu par Pidriķi, jo patiesībā viņš ir glīts zēns, pat pārāk glīts, tikai, lai šis Pāvils Pidriķis, nu teiksim, Pāvils, nerausta viņu, Klaudiju, aiz bizēm un neapsaukā par Strupasti. Klaudija sapurināja savas īsās biželes, kuras atgādināja peļu astītes, pasita gaisā kāju un iespiedzās – viņas košā čība nokrita uz sētnieka Gusta galvas. Arī tas vēl, Klaudija šausmās piemiedza acis. Tajā brīdī atsprāga istabas durvis un iedrāzās viņas draudzene Betija – garu kleitu mugurā, kurai galā bija piestiprināta tāda kā aste.
– Uz astes uzbrauca, sabrauca manu skaisto, garo asti! – Betija vaimanāja.
– Kas sabrauca, kad sabrauca? – Klaudija, atguvusies no pirmītējā pārbīļa ar čību, pārjautāja.
– Pidriķis Pāvils!
– Pidriķis? Ar ko?
– Vai tad tu nezini? – Betija izbrīnīta paskatījās uz Klaudiju.
– Viņam ir zirgs, īsts zirgs ar ratiem, iemauktiem, pakaviem!
– Vai tikai tu nejauc kaut ko? – Klaudija uzmanīgi ieminējās.
– Varbūt tas nebija zirgs. Varbūt, ka …
– Zirgs gan, – Betija ietilpīgi atbildēja. – Tikai nesaprotu, kāpēc viņa aste atgādināja Džesijas asti?
– Ak, – Klaudija nomurmināja, – šis puika savu suni būs iejūdzis mazā brāļa ratos.
Varbūt… Klaudijai pat sirds pamira, varbūt viņš sabrauca arī zirnekli? Viņas draugu, kurš vienmēr sagaidīja Klaudiju un pagaidīja, kamēr viņa nomazgājās, iztīrīja zobus. Tagad zirnekļa nav, un Klaudija vairs nemazgājas. Vakarvakarā viņa gultā ielīda ar netīrām kājām. Lai! Viņai, Klaudijai, tagad ir vienalga. Pa to laiku Betija, sakārtojusi savu sabraukto asti, paņēma no plaukta lietussargu, iegāja vannas istabā, atgrieza vaļā dušu un ar visu lietussargu palīda apakšā.
Klaudija izliecās ārā pa logu un redzēja savu čību blakus Gusta liekšķerei. Nu tikai jānogaida, kamēr sētnieks paies malā, citādi aizies projām ar visu čību. Kā lai to paņem? Nevar taču iet ārā un tīšā prātā pretī bārienam. Viņai, Klaudijai, nepatikšanu tāpat pietiek. Matemātikā kā par nelaimi netrāpījās īstā atbilde, tagad tikai trīs balles. Tas nozīmēja, ka ceturksnī nebūs labāk. Tad vēl šis Pidriķis Pāvils ar savām astoņām ballēm. Protams, tāds jau var lielīties, ja tēvs, jā, tēvs… Klaudija par šo tematu negrib runāt. Viņai pietiek ar brāli Sarmi.
O, Sarmim taču ir makšķere! Klaudija ir iemācījusies ar to veikli darboties. Tagad šī prasme jāliek lietā. Pārbaudījusi šņores garumu un āķi, Klaudija apmierināti iesmējās, tad sāka pacietīgi vērot sētnieku. Kaut kur nošķindēja stikli, laikam trāpīja kādā logā. Nu tie zēni dabūs, bet viss notika laikā, jo Gusts, visu pametis, aizsteidzās projām. Klaudija izmeta makšķeri un vienā mierā uzvilka augšā savu čību.
– Klaudij, dod man arī pamakšķerēt, – slapjo lietussargu vicinādama, iesaucās Betija un, izķērusi no rokām makšķeri, izliecās ar to pa logu.
Āķis ar galā iekārto zelta zivtiņu ieķērās kāda kunga platmalē, Klaudija gandrīz paģība, jo platmale piederēja skolas direktoram, tās pašas skolas direktoram, kurā mācījās Klaudija.
– Met zemē, met zemē! – Klaudija iesaucās un, ar varu izrāvusi no Betijas rokām makšķeri, nometa to zemē. Direktors pieliecās, atkabināja hūti, paskatījās uz augšu, vismaz Klaudijai tā šķita, un viņai par lielu atvieglojumu atstāja makšķeri turpat, kur tā bija nokritusi.
– Kāpēc man tā bija jāmet zemē? – Betija savilka lūpas.
– Tāpēc, ka tā grasījās pārvērsties par čūsku.
– Čūsku?
– Jā! – Klaudija apstiprināja, jo zināja, ka citādi draudzeni nepārliecinās.
– Tu izglābi manu dzīvību! Varbūt es gulētu beigta kā Saulcerīte stikla kalnā, līdz atjātu princis.
– Nesapņo, Betij, mūsdienās tādu vairs nav.
– Ir gan. Pati redzēju, – Betija ietiepās.
– Tu redzēji? Kur?
– Pāvils tāds bija, – Betija nedroši atbildēja.
– Pāvils? Kad tu viņu tādu redzēji?
– Tad, kad viņš skūpstījās ar Smaidu.
Tas nu Klaudijai bija pēdējais piliens viņas rūgtajā dzīvē. Lai tikai šis … Klaudijai trūka vārdu, kā Pāvilu nosaukt. Gan jau izdomās.
– Betij!
– Vecmāmiņa! Tīrās šausmas! Ir nu gan!
– Betij!
– Jā, jā, būs laikam jāiet pusdienās, – Betija negribīgi noteica un, pagriezusies uz papēža, atstāja Klaudiju.
Tūlīt mamma būs mājās un Sarmis. “Makšķere!” Klaudija novaimanājās, to taču pievāca sētnieks. Neatradis čību, pagrozīja rokās makšķerkātu un aizgāja projām, protams, ar visu atradumu, kurš bez šaubām bija labāks nekā čība. Ko lai tagad saka Sarmim? Gan jau viņa izdomās. Viņai ir svarīgāki darbi – jāmeklē zirneklis.
– Kurš noslīcināja manu draugu zirnekli? Kurš to izdarīja? – sauca Klaudija.
– Klaudij, kas noticis? Vai tu tomēr nepalaistu mani vannasistabā, – no darba pārnākušais brālis vaicāja. – Es gribu nomazgāties un aiziet pamakšķerēt, būs vakariņām zivis.
– Kas noslīcināja manu draugu, kas, – vēl skaļāk brēca Klaudija.
– Klaudija, vai tu beidzot rimsies un mani palaidīsi? – Sarmis neiecietīgi jautāja.
Nekas cits neatlika, kā ļauties liktenim.
– Klaudij!
Vai viņa nepārklausījās? Tas bija Pāvils ar visu ratiņos iejūgto Džesiju. Viņš stāvēja atspiedies pret sētu, bet līdzās tam bija brāļa makšķere.
– Ko tu teiksi par to, Strupaste? – Pāvils norādīja uz kātu.
Klaudija norija siekalas un centās aizmirst aizvainojumu.
– Sarmja, vai ne? – puika pašapzinīgi pārjautāja. – Es to atņēmu sētniekam, teicu, ka esmu pazaudējis, piedraudēju ar poličiem. Bet kā sētnieks tika pie tās,- Pāvils brīnījās.
– Nezinu, varbūt Sarmis…
– Nestāsti pekstiņus! Es pats visu redzēju. Ir nu gan skuķi! – viņš pārākuma apziņā novilka. – Ja atļausi sevi noskūpstīt, tad atdošu. – Noskūpstīt… – Klaudija stostījās, to viņa no Pāvila nebija gaidījusi. Taču no situācijas bija jāiziet.
– Labi, es uziešu augšā, bet tu gaidi.
Klaudijai pamira sirds. Te, gaitenī? Nu nē! Ko teiks Sarmis? Nu labi, viņš pašlaik mazgājās. Klaudija klusītiņām attaisīja durvis, tur jau nāca Pāvils, piepūtās kā pāvs. Iestūma istabā Klaudiju, tad makšķeri, kuru Klaudija veikli nolika turpat, kur bija paņēmusi. Bet ar skūpstu Pāvils nesteidzās.
– Vēlāk, – viņš pēc brīža noteica, – arī rīt ir diena. Man ar tavu bračku jāiet makšķerēt. Re, kur tavs Remo nāk. Šovakar tava kārta viņu pabarot. Skaties, lai rīt matemātikā saņemtu vairāk nekā aizvakar. Es sekošu, – un prom viņš bija.
Iedomīgais puika! Klaudija neparko neatzīsies, ka viņš tai patīk.
– Klaudija, – no istabas atskanēja Sarmja balss, – kāpēc tu savu zirnekli glabā manā kreklā?
Nu tikai viņa atcerējās, ka pati to bija tur iebāzusi, jo mammai bija veļas diena.
– Urā! Mans draugs zirneklis ir atradies. Urā! – aiz sajūsmas spiedza viņa un tovakar nomazgājās tik rūpīgi, kā to nebija darījusi ilgāku laiku.
Kā beidzās šis stāsts? Laimīgi. Klaudija matemātikā dabūja septiņas balles, un Pāvils aiz bizēm vairs neraustīja. Tagad viņi trijatā – Betija, Pāvils un Klaudija – spēlē domino, pa reizei arī datorspēles un draudzīgi sarunājās par zirnekli un Džesiju, kuru reizēm iejūdz ratos. Betija uzmanās, lai nesabrauc viņas asti. Runcis Remo pārmaiņus tiesā zivis vienā un otrā mājā. Bet sētnieks vairs necer, ka kāds izmetīs ārā čību vai makšķeri.
