Šis gads ir nozīmīgs Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolai – 80 gadu jubilejas gads. Tādā gadījumā nevaram aizmirst citu tautību bērnus, kuri mācījušies Apes skolās, un kuriem, tāpat kā visiem, skola ir bijusi kā starta laukums uz lielo dzīvi. Pieminēsim Apes ebreju bērnus, kuriem bija lemts mācīties arī jaunuzceltajā skolā līdz 1944. gadam, bet vasarā aiz Apes Meža kapiem nošāva visus Apes ebrejus. Starp tiem bija gan mazi bērni, gan skolēni: Elia, Soņa, Jankelis, Miša un citi.
Tāpat mūsu skola labprāt ir pieņēmusi arī Apē dzīvojošo čigānu bērnus, kuru brīvais gars tiek pievērsts skolas mācībām pamatskolas klasēs, bet tie, kuri ir tikuši līdz izlaiduma klasei, skolu pabeiguši ar ļoti labām sekmēm un veiksmīgi izgājuši dzīvē un darbā.
Krievu tautības bērni skolā bija lielākā skaitā un tas īpaši palielinājās pēckara gados. Skolas darbu vajadzēja dalīt divās plūsmās: latviešiem mācību stundas sākās pulksten 8.00, bet krieviem – pulksten 14.00. Sākot ar 1964. gadu, skolas vadība parūpējās, lai krieviem būtu savs atsevišķs mācību korpuss, tā sauktā “krievu skola” ar mācību telpām bijušajā igauņu biedrības namā. Krievu plūsmas klases pastāvēja līdz 1994. gadam, kad tās apvienoja un skolēnus integrēja latviešu klasēs.
Bet tagad par igauņiem. Pirmā skola Igaunijas pārrobežā bija Vastse – Roosa (Igaunijas Jaunrozē) Pūstuses ciema “Pūdistēs” (puu – igauņu valodā – koks). Nepilnu jūdzi no Latvijas robežas tā bija pagara guļbaļķu koka māja ar gaišiem logiem un skaidu jumtu. Vienā mājas galā dzīvoja saimnieka ģimene, otrs gals bija atvēlēts skolas vajadzībām. Šajā mājā dzimušais Jānis Pūdists (Jaan Puudist), kurš te strādāja no 1875. līdz 1878. gadam, mācīja igauņu bērniem lasīt, rakstīt un skaitīt galvas gabalus.
1786. gadā tagadējā Latvijas pusē Jaunrozes Dauškanos uzcēla divstāvīgu skolas namu. Uz turieni 1878. gadā pārcēla igauņu skolēnus un skolotāju no Pūstuses. Dauškanu skolā pietika vietas gan latviešiem, gan igauņu bērniem. Latviešiem skolotājs bija Dāvis Ozoliņš, igauņiem – Jānis Pūdists. Abi bija vienaudži, jo dzimuši 1856. gadā. Ozoliņš skolā nostrādāja 32 gadus, Pūdists 20 (no 1878. līdz 1898. gadam).
Mācības abām skolām bija līdzīgas: ticības mācība, Bībeles stāsti, katķisms, baznīcas dziesmas – tās mācījās latvieši savā un igauņi savā valodā. Vēl lasīšana, rēķināšana, vēlākos gados nāca klāt ģeogrāfija un dabas mācība. Katram skolēnam bija jāzina “vienreizviens” (reizes rēķins).
Sākoties cara valdības uzspiestajam pārkrievošanās periodam, ar 1887. gadu mācībām vajadzēja pāriet pilnībā uz krievu valodu. Nedrīkstēja skolā sarunāties latvieši latviski un igauņi igauniski. Pat, ja kāda iemesla dēļ skolēni “sagājuši ragos”, tad lamājušies krieviski, citādi “vainīgajiem” draudēja kaklā uzkārts kauna dēlis. Arī Ziemassvētkos un citās svētku reizēs dziedāšana notika krievu valodā, abām skolām sanākot kopā.
Pētera Blūma atmiņās par Dauškanu skolā pavadīto laiku no 1894. līdz 1898. gadam var lasīt: “Jaunrozes skolas augšējo stāvu aizņēma latviešu zēnu un meiteņu guļamistabas. Tad bija lielā klases telpa un vēl koridors ar trepju telpu. Apakšējā stāvā dienas pusē bija skolotāja dzīvoklis ar divām istabām, virtuvi un pieliekamo. Skolas ēkas otrā galā uz austrumu pusi atradās igauņu skolēnu klase ar gultām un turpat – ēdamistaba apakšējā stāvā.
Igauņu skolotājs Jānis Pūdists skolā nedzīvoja, bet savās lauku mājās Pūdistēs. Apmēram nepilnu versti no mājām nāca rītos uz stundām. Igauņu bērnu nebija daudz, bet augumā lielāki un garāki, un arī kādu gadu vecāki par latviešiem. Tie no mājām nesa druvnešus ar sautētiem kāpostiem visai nedēļai ko ēst. Un mēs viņus zobojām. Arī uz māju ejot, iznāca strīdiņi un kautiņi pat ar zedeņu mietiem. Ne jau tā, ka kāds būtu pastiprāk sadauzīts, bet tomēr no abām pusēm dažas dabūja krietnu sāpi.
Ja igaunis ar koka sprunguli vai cietu sniega piku trāpīja kādam no mūsējiem, tad tam bija gauža raudāšana. Mēs tad atkal no trepju augšas nogaidījām vainīgos un tiem sviedām virsū kaulus un pelnus, saukdami “tuha silma pohtu!” – (pelni – acu zāles). Ja iznāca pa stipru no abām pusēm, tad abi skolotāji pēc tādām izdarībām izskaidrojās vācu valodā, lai mēs nesaprotam.”
Tā kā igauņu skola bija kopējā ēkā ar latviešiem, strādāt nācās saspiestos apstākļos. Tomēr Pūdists savu skolotāja darbu veica godprātīgi, katru rītu nākdams uz darbu Dauškanu skolā 20 ziemas. Vasarās viņš strādāja par dārznieku Harglas mācītājmuižā. Viņa zināšanas dārzkopībā noderēja arī Ozoliņam, iekārtojot skolas parku ar celiņiem, košumkrūmiem, puķu stādījumiem. Pūdista ģimenē izauga septiņi bērni un trīs no tiem – skolotāji.
Pēc J. Pūdista igauņu skolā Dauškanos vēl strādāja skolotāji – Arnold Laur (1899. – 1900.); Morel (1901. – 1906.); Kristjan Torop (1906. – 1913.); no Koikulas Puudersill (1913. – 1914.); no Harglas Emilie Kala (1914. – 1917.); Paul Antsov (1915. – 1917.); Alma Koivumegi (1917. – 1919.). Skolas dzīve igauņiem līdzās latviešu skolai bija grūta arī tādēļ, ka Dauškanu pagasta skolas igauņu komplekts bija atstāts pilnīgi pagasta tēvu un skolas vadības rūpē, nevis valsts ziņā. 1920. gadā Igaunijas un Latvijas valstu robežu pārmaiņu rezultātā igauņu skola pārcēlās uz Vastse – Roosa muižas kungu māju. Tur pirmais skolotājs bija Augusts Pūdists, Jāņa Pūdista dēls.
Jāatzīst, ka aizgājušais laiks ir līdzi paņēmis cilvēku stāstus un arī pašus cilvēkus, kuri zinātu vairāk pateikt par igauņu skolām, skolēniem, skolotājiem. Un tomēr vēl ir kas palicis, ko atstāt Apes vēsturei. Ir zināms, ka otra igauņu skola Apē atrodas Skolas ielā 3. 20 gadus tā bijusi 4 klašu igauņu skola līdz 1939. gadam. Ēku cēlis kāds igaunis laikā, kad Apē bijis uzbūvēts dzelzceļš un šajā apdzīvotajā vietā jau ierīkotas ielas. Māju nopircis Saliņš, ko pēc tam izīrējis skolas vajadzībām. Skolu atvēra 1918. gadā latviešiem un par skolas pārzini sāka strādāt Bernhards Liepa. Skola saukta par “Saliņa skolu”.
Miestam attīstoties ekonomiski, cilvēkiem radās darba iespējas un pieauga iedzīvotāju skaits. Radās nepieciešamība bērnus izglītot. Tā kā Saliņa skolas mūra ēka bija krietni gara un ar diviem stāviem, tad līdztekus latviešiem radās vieta igauņu skoliņai. Tur igauņi iekārtojās otrajā stāvā uz austrumu pusi (uz pilsētas centra pusi). Turpat bērni mācījās un turpat apēda līdzpaņemtās pusdienu maizītes. Tāpat kā Dauškanu skolā, abu tautību bērni ziemā gaidīja mīkstu sniegu, kad varēs pikoties, celt sniega cietokšņus, kā arī pie reizes izkauties.
1937. gada bijušie skolēni atceras skolotāju I. Kapjusi no Alūksnes. Vēl par igauņu skolotāju strādājusi Zinaida Baltgalve (Allik) no Rīgas (1912.-1995.), dzimusi Blogoveščenskā igauņa un krievietes ģimenē. Tēvs virsnieks atgriezies Igaunijā ar ģimeni, bet vēlāk dzīvoja Rīgā. Zinaida pabeidza bērnudārza audzinātājas kursus un darbā tika atsūtīta uz Apes igauņu skolu par skolotāju. Viņas kursu beigšanas apliecībā bijis ieraksts – “beigusi dārznieču kursus.” Viņa runājusi latviski, bet ar igauņu akcentu. Skolotājas dzīvoklis bijis turpat blakus klasei. Dažreiz viņa pavērusi dzīvokļa durvis un no tā iznācis skaists suns. Suns pastaigājies pa klasi stundas laikā, piegājis pie viena, pie otra skolēna, apstājies, paskatījies acīs un paluncinājis asti. Tad atkal suns ielaists atpakaļ dzīvoklī.
Tiek minētas ēkas Apē, kurās notikušas mācības igauņu bērniem: Vītola māja uz Dzirnavu ielas sākuma (tagad tajā vietā ir lielais gastronomijas veikals). Vītola mājas otrajā stāvā bez obligātām skolas mācībām apmācītas latviešu un igauņu meitenes šūšanā, kurām grūti gājis ar skolas mācībām. Mācītas šūt spilvendrānas, apvīlēt palagus, lāpīt, apmetināt, šūt pogcaurumus u.c. Ēkas otrā galā galā bijušas zēnu darbnīcas, kur abu tautību zēni gatavojuši saimniecībā vajadzīgas lietas. Šo māju vācieši kara beigās, atkāpjoties uz Igauniju, nodedzināja.
Vēl minēta ir ēka Skolas ielā 5. Tā ir ebreju uzņēmēja Feihelsona māja, kur otrajā stāvā Apes rajona gados (1950. – 1955.) bija rajona izglītības nodaļa. Un vēl māja Pasta ielā 10, kur pēc tam bijušas Sarkanā Krusta telpas. Šajās ēkās igauņu mācības bijušas īslaicīgas.
1939. gadā jaunajā Dāvja Ozoliņa Valsts pamatskolā mācības uzsāka arī igauņu skolēni. Viņu klase atradās trešajā stāvā un uz to bija jāiet cauri zālei. Skolēni gan bijuši tikai 12. Audzinātājas – Karjuse un kādu laiku Priede. Tā kā padomju laikā tika likvidēta Apes igauņu biedrība, tad arī atcēla igauņu klasi (1940. g.) un skolēnus pievienoja latviešu klasēm. Skolotāja Karjuse turpināja strādāt latviešu klasēs par matemātikas skolotāju. Tad igauņu bērniem vajadzēja mācīties latviešu valodā. Kaut gan latviski viņi prata runāt, bet ar diktātu rakstīšanu gājis grūti.
Var saprast igauņu vēlmi, lai viņu bērniem būtu sava skola. Tādēļ viņi ar kopīgiem spēkiem jau 1936. gadā Tirgus ielā 5 uzcēla savu izglītības biedrības namu, kurā bija paredzētas telpas klasēm. Bibliotēka ar igauņu grāmatām jau bija. Šī ēka ir mūsu pilsētas vēstures piemineklis tiem laikiem, kad Ape vēl bija “igauniska”, kad Apē un tās apkārtnē igauņi skaitā vēl bija apmēram 200. Nodibinot savu biedrību, Apē izpaudās igauņu tieksme saglabāt etnisko kultūru un kopā būšanu. Bet visu diemžēl izjauca karš.
Arī 1994. gadā, kad igauņu biedrība atkal tika atjaunota otrreiz un nams tika atdāvināts Apes pilsētas domei. Tika parakstīts dokuments, kur tika minēts noteikums – pie ēkas jāplīvo Igaunijas valsts karogam un telpās jānotiek izglītības procesam.
