«Komunikācija ir divpusējs informācijas apmaiņas process, kura gaitā saņemtā informācija ir saprotama abiem tās dalībniekiem,» tiek oficiāli skaidrots saziņas jēdziens, bez kura nevar iedomāties cilvēka dzīvi. Tā ievijas visu līmeņu attiecībās, pretendējot uz noteiktu kvalitātes zīmi. Komunikāciju iespējams definēt kā pietiekamu vai trūcīgu, redzamu vai apslēptu, bet skaidrs ir viens – informācijas apmaiņa norisinās nemitīgi, ja arī netiek izmantoti vārdi. Jautājums vien, vai izvēlamies tai pievērst uzmanību, pārliecināta psiholoģe Inga Birkmane.
Iekšējs konflikts
«Verbālā komunikācija ir tikai neliela saziņas daļa, jo tā lielākoties norisinās neverbāli,» atzīst psiholoģe, minot trīs līmeņus, kuros tiek mainīta informācija. Pirmkārt tā ienāk sajūtās – smaržā, garšā, taustē un vēl citās, kam nav rasts zinātnisks apzīmējums –, tad informācija var būt nolasāma un ierakstās kustībās, žestos, pozā, mīmikā, izteiksmē, skaņā, tās vibrācijās un intonācijā, līdz rod izpausmi vārdos. «Verbālā komunikācija ir visnedrošākā, jo tā izsaka vismazāk un var būt mānīga. Mēs, piemēram, jūtam, ja kāds atnācis ciemos tikai pienākuma pēc, kaut izsaka frāzes: «Kā es priecājos tevi redzēt!»,» stāsta Inga, atzīdama, ka šāda komunikācija tās uztvērējam var radīt iekšēju konfliktu. «Nesaskaņa starp to, ko redzu un jūtu, atstāj sekas cilvēka tālākajā attīstībā. Šādos gadījumos informācijas uztvērējs parasti izvēlas nenoticēt un vaino sevi vai arī mēģina uzbrukt, cenšoties noskaidrot situāciju. Interesanti, bet cilvēki visbiežāk cenšas slēpt tā saucamās vājuma emocijas (apjukumu, bailes, stresu), bet to ir visgrūtāk izdarīt,» turpina psiholoģe, minot, ka patiesās informācijas slēpšana bieži vērojama arī pāra attiecībās. Piemēram, vīrietis jūtas apjucis, bet aizbildinās, ka viņam nav laika, jo «ierunājas» stereotips, ka stiprajam dzimumam jābūt par visu pārliecinātam un jāprot izlemt. «Ja pateikšu, ka to nespēju, tas taču nebūs vīrišķīgi!»
Parunā ar mani!
Komunikāciju starp sievieti un vīrieti, protams, ietekmē stereotipi un uztveres īpatnības, turpina I.Birkmane, lielu nozīmi saredzēdama arī audzināšanā. «Tās rezultātā vīrietis iemācās komunicēt citādi, mazāk izpaužot savas sajūtas, jūtas un emocijas, kaut situācija pēdējos gados mainījusies. Puikām vairs tā nepārmet: «Ko tu te pinkšķi!», raksturo Inga, ieskicēdama arī galvenās atšķirības abu dzimumu uztverē. «Sieviete ir kā savācēja, kas vienlaicīgi spēj uztvert daudz lietu un pārzināt visu, kas notiek. Vīrieti savukārt var salīdzināt ar mednieku, kas koncentrējas uz vienu mērķi un vērsts uz to, kā to sasniegt. Kad sieviete jūtas apjukusi plašajā piedāvājuma klāstā, viņa vienkārši grib parunāties, kas vīrietim šķiet uztraucoši, jo viņš neorientējas tajā, ko redz sieviete, un cenšas ieteikt, kā būtu jārīkojas. Bet, izrādās, parunāšanās sievietei nozīmē, ka kāds viņu vienkārši patur klēpī un pasaka, ka viņa ir brīnišķīga, forša un pati tiks ar visām lietām galā,» stāsta psiholoģe, piebilzdama – aiz parunāšanās ļoti bieži slēpjas vēlme vēlreiz pārliecināties par savu sievišķību un nozīmību un paspoguļoties otra acīs.
Zināt savu saturu
Pāra attiecību pamatā parasti nav lietišķas vienošanās, bet pagalam iracionāla saziņa (jūtas un sajūtas), kas īpaši to sākumā ļauj vienkārši baudīt kopābūšanu. Tomēr ar laiku skaidras komunikācijas nozīme attiecībās pastiprinās. «Tas ir ļoti peldošs brīdis, ko grūti noķert aiz astes, bet sākas, kad viens atstājis pietiekami daudz «telpas», kur otrs var salikt savu «saturu» – interpretāciju, versiju, secinājumus. Piemēram, sieviete klusē, bet vīrietis saka: «Tu jau nevēlies mani redzēt!» Bet klusēšanai varētu būt vairāki iemesli – man ir labi vai nevēlos teikt, esmu nogurusi, gribu pajautāt, bet neuzdrošinos. Otram būtu ļoti skaidri jāparāda, kāpēc klusēju, bet tad jātiek skaidrībā, kas notiek ar paša «saturu». Ja to nezinu, iestājas tukša telpa, ko otram pēc sava prāta piepildīt. Sākas pārmetumi un diskomunikācija,» stāsta I.Birkmane.
Paši izvēlamies attieksmi
Komunikācijas kvalitāte un forma pāra attiecībās var būt dažāda, bet svarīgi, ka abi tai piekrīt un nesūdzas, kaut citiem no malas šāda saziņa varētu šķist nepieņemama. Vienmēr aktuāls bijis jautājums arī par atklātību, cik daudz un ko stāstīt. «Piemēram, sieviete nejūtas labi ar savu vīrieti, ir viņam visu izstāstījusi, mēģinājusi meklēt un piedāvāt risinājumus, bet viņas ieguldījums izrādījies lielāks par vīrieša. Tad viņa satiek kādu domubiedru, ar kuru jūtas labāk, jo viņš pievērš uzmanību un apmierina šīs vajadzības. Agri vai vēlu sākas jautājumi – bet cik tālu ko teikt?» tēlo Inga, vēlreiz atgādinādama: «Komunikācija notiek visu laiku. Bieži vien vārdos netiek pateikts, bet visi visu zina, jo informāciju nenodod tikai runājot. Mēs mākam to nolasīt arī neverbālajā līmenī, bet dažādu sev izdevīgu vai neizdevīgu iemeslu dēļ nolemjam tai pievērst uzmanību vai ne, jo attieksmi pret sev zināmo informāciju izvēlamies paši.»
