Alūksnes novada pašvaldības aģentūras “Alja” direktors Māris Lietuvietis atšķirībā no māsas un brāļa ir alūksnietis kopš dzimšanas.
Šķiet, viņam liktenīga bijusi gan dzīve mājā pie Alūksnes ezera, gan tēva darbs mežsaimniecībā. “Kad tēvs gāja medībās, es devos līdzi. Palīdzēju arī meža darbos – vilku zarus, lai nopelnītu kādu kapeiku,” atceras Māris. Viņš secina, ka tieši aizņemtība liedza dauzīties ar citiem puikām, darot palaidnības. Turklāt likumsakarīga bija izvēle studēt Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātē. Arī pirmā darbavieta bija Mālupes mežniecība, kur M.Lietuvietis gadu strādāja par mežsargu. Tomēr pēc tam firmu darba piedāvājumi aizveda gan nekustamā īpašuma tirgū, gan koksnes pārstrādes uzņēmumā “Latvijas finieris”. Vienlaikus Māris turpināja studijas Latvijas Universitātē, lai iegūtu maģistra grādu vides aizsardzībā. “Tas bija pagrieziena punkts. Lai gan vēl biju tuvu mežam, sapratu, ka tas nebūs mans vienīgais darbalauks,” atzīst M.Lietuvietis. Tiesa, maģistra studijas palika nepabeigtas, tomēr viņš cer, ka atradīs tām laiku. Kam vajadzīgs maģistra grāds? Pašapziņai.
Varbūt tas bija liktenis, ka krīzes dēļ nācās atgriezties Alūksnē. M.Lietuvietis nenožēlo, ka konkursā ieguva “Aljas” direktora amatu. Tiesa, tas ir darbs no pirmdienas līdz pirmdienai. “Tieši sestdienās un svētdienās uz ezera ir visvairāk makšķernieku. Sevišķi zivju nārsta laikā darbs ir arī naktīs. Maijā pastiprināta kontrole ir vajadzīga arī pa dienu līdaku spiningotājiem. Bet jūnijā agrās rīta stundās ir jābūt klāt zušu zvejai. Tāpēc jāplāno laiks, lai varētu pagulēt,” skaidro M.Lietuvietis. Sieva Inga jau esot pieradusi pie viņa nenormētā darba laika. Pagaidām viņa vēl nesakot: “Pietiek!” – bet droši vien klusībā par to domā.
Pavisam maz laika Mārim atliek arī vaļaspriekiem – makšķerēšanai un medībām. Viņam nav ne īpašu medību trofeju, ne arī lielu zivju lomu. Tomēr kopš bērnības tās ir nodarbes, kas dod prieku un līdzsvaru. Kāds Māris bija bērnībā? “Nu gan jautājums! Ir taču visādi,” saka Māris. To viņš apliecina arī tagad. Vēl pirms brīža bijis nopietns, Māris atplaukst platā smaidā. Turklāt smaida arī acis, kurās lēkā šķelmīgas uguntiņas.
