Ekonomiskās krīzes apstākļos arī Alūksnes rajonā darba devēji atbrīvo darbiniekus un, aizbildinoties ar krīzi, šmaucas – neizmaksā atlaišanas kompensācijas un pēdējo darba algu.
Vidzemes reģionālās Valsts Darba inspekcijas vecākais inspektors Atis Jencītis norāda, ka arī Alūksnes rajonā ir konstatēti gadījumi, kad darbinieki atlaisti pat slimošanas laikā. Taupības laikā kā viens no risinājumiem darbiniekiem tiek piedāvāts bezalgas atvaļinājums, tomēr piespiest tam nevienu nedrīkst.
Izmanto savstarpēju
vienošanos
“Esam saņēmuši sūdzības, ka darba devējs nevēlas atlaist ar pamatojumu, ka notiek štatu samazināšana, bet grib izmantot Darba likuma 114.pantu. Tas paredz atlaišanu uz savstarpējas vienošanās pamata. Ja darba devējs ir godīgs, tad viņš arī šajā gadījumā izmaksā atlaišanas kompensāciju, bet, galvenokārt, darba devēji cenšas izmantot tieši 114.pantu, lai nebūtu obligāti jāmaksā kompensācija par nostrādātajiem gadiem,” stāsta A.Jencītis.
Ja darbinieku atlaiž pēc 114.panta, cilvēks it kā neko nezaudē – viņš var stāties bezdarbniekos, tomēr darba devējs var nemaksāt atlaišanas kompensāciju. “Ir bijis gadījums kādā Alūksnes privātuzņēmumā, kad darba devējs novedis darbinieku tik lielā izmisumā, ka darbinieks pats uzmetis galdā atlūgumu un aizgājis, bet darba devējs tikai priecīgs par šādu atlaišanu. Darba inspekcija šajā gadījumā neko nevar pierādīt – cilvēkam jāvēršas tiesā un jācīnās par savām tiesībām,” saka A.Jencītis.
Sūdzību skaits palielināsies
Ir ziņots par gadījumu kādā Alūksnes rajona privātuzņēmumā, kurš bankrotēja, darba devējs “aizlaidās”, bet darbinieks, godprātīgs būdams, nepameta darba vietu, uzraudzīja teritoriju un pats nemaz nezināja, ka ir atlaists no darba jau pirms trim mēnešiem.
A.Jencītis paredz, ka nākotnē inspekcijā palielināsies sūdzību skaits no valsts un pašvaldību iestādēm, jo, piemēram, gaidāma mazo skolu optimizācija. “Esam saņēmuši telefona zvanus no skolām, ka darba devējs nevēlas maksāt kompensāciju par darba stāžu. Ja darba stāžs ir līdz 5 gadiem, tad kompensācijas apmērs ir viena mēneša vidējā izpeļņa, no 5 līdz 10 gadiem – divu mēnešu izpeļņa, no 10 līdz 20 gadiem – trīs mēnešu vidējā izpeļņa. Jebkurā gadījumā, samazinot štatus, cilvēkam ir jāizmaksā vismaz mēneša darba alga,” uzsver A.Jencītis.
Jācīnās par savām tiesībām
Viņš atzīst – ja saņemtas sūdzības par darba algas neizmaksāšanu, tad tās visas bijušas pamatotas. “Alūksnes rajonā mums nav pastāvīgu darba telpu – esam rajona padomes ēkas 2.stāvā tikai mēneša pirmajā un trešajā pirmdienā no pulksten 14.00 līdz 18.00. Iespējams, tādēļ no Alūksnes rajona iedzīvotājiem saņemam mazāk sūdzību nekā citviet,” saka A.Jencītis.
Viņš atgādina, ka darbiniekiem ir jācīnās par savām tiesībām. “Nedrīkst parakstīt “pagrūstus” dokumentus, tos neizlasot, un tad atjēgties, ka ir slikti izdarīts. Ir uzņēmumi, kuros vienmēr pa rokai ir dokuments, kurā teikts, ka darbinieks tiek atbrīvots pēc paša vēlēšanās. Ja šādu dokumentu darbinieks paraksta, tad viss ir likumīgi un Darba inspekcija nevar darbiniekam palīdzēt,” saka A.Jencītis. Viņš piebilst, ka īpaši mazpilsētās cilvēki baidās cīnīties par savām tiesībām, jo šķiet, ka tad vispār darbu vairs nekur nedabūs.
