Alūksnietes Brigitas Bagrades (18) debiju uz pieaugušo teātra skatuves varēja redzēt ikviens, kurš pērn rudenī apmeklēja Ulda Sedlenieka Alūksnes Tautas teātra „Slieksnis” iestudētās lugas „Teātris” pirmizrādi vai nedēļu vēlāk vēroja klātienē rajona amatieru teātru skati. Mārtiņa Zīverta sarakstītajā lugā Brigita atveido naivu, vieglprātīgu un vēl dzīves nepieredzējušu meiteni, kuras tēls, pēc pašas teiktā, krasi atšķiras no tā, kāda viņa ir patiesībā. „Apzinos, ka neesmu vairs naivs skuķis, kas no dzīves neko nesaprot,” apgalvo jauniete.
Citādāka viņa ir kļuvusi, ja salīdzina, kāda bijusi pirms pieciem gadiem, kad pirmo reizi ienākusi teātrī, un kāda ir tagad. Lai gan pirms tam Brigita izmēģinājusi spēkus, darbojoties Alūksnes pilsētas sākumskolas teātra nodarbībās pie skolotājas Dignas Ķīses un vēlāk gadu apmeklējot Ievas Maltenieces vadīto Alūksnes tautas nama bērnu teātri „Ievas teātris”, tā pa īstam šī nodarbošanās par aizraušanos kļuvusi, kad viņa nonākusi Alūksnes Bērnu un jauniešu centra teātra pulciņā pie režisores Daigas Bēteres.
Ieklausās režisores teiktajā
Bikla un kautrīga – tādu D.Bētere atceras Brigitu, kas uz teātra pulciņu atnākusi līdzi draudzenei. Arī pati jauniete atzīst, ka pirmā doma bijusi – ko es te daru?! Tiesa, tā kā tobrīd iestudēta muzikāla bērnu teātra izrāde „Lidosim kopā!”, kur spēlējošo personāžu bijis vairāk, nekā teātra pulciņa dalībnieku, malā atstāt nevienu nedrīkstēja. Izrāde sastāvējusi no vairākām mazām epizodēm, kur galvenā varoņa nav bijis, taču ikvienam tēlam bijusi sava nozīme kopējās tēmas virzībā. Vienā no šiem tēliem nācies iejusties arī Brigitai, kas, pēc Luisa Sepulveida grāmatas „Stāsts par kaiju un kaķi, kurš tai iemācīja lidot” motīviem iestudētajā izrādē, atveidojusi pērtiķi.
„Nezinu, kas man tobrīd nostrādāja, ka es viņai iedalīju pērtiķa lomu, jo tam tēlam bija diezgan spilgtam jābūt,” saka D.Bētere, atceroties, kā neko nezinošajai meitenei piešķīrusi vienu no izrādes atbildīgākajām lomām. Strādājot pie Brigitas lomas, viņa atskārtusi, ka savā izvēlē nav kļūdījusies, jo darbs pie tēla izkopšanas darīts ar lielu atbildības sajūtu un uzmanību. „Man patika, ka viņa ieklausījās, ņēma pretī visu, ko teicu, un ļoti centās,” atzīst izrādes režisore. Tāpat atzinīgi tika novērtēta jaunietes pašas izrādītā iniciatīva, uz katru nākamo mēģinājumu nākot ar savām idejām un ierosmēm. „Bija jūtams, ka viņa ir daudz domājusi pie savas lomas un tas ir daudz,” uzsver D.Bētere.
Kad Alūksnes Bērnu un jauniešu centra teātra pulciņš ar savu iestudējumu ticis līdz trešajam Latvijas skolu teātru festivālam Daugavpilī, režisore ievērojusi, ka atšķirībā no pārējiem jauniešiem, kas, atrodoties prom no mājām, brīvo laiku pavadījuši, dodoties par vecāku iedoto naudu iepirkties, Brigita ar draudzeni skatījusies citu teātra kolektīvu izrādes. Pēc tam tās pārspriestas, jaunietei pašai vērtējot un aizstāvot viedokli, kas tajās paticis un kas ne. Brigita atzīst, ka Daugavpilī redzētās izrādes atstājušas uz viņu lielu iespaidu. „Skatījos un jūsmoju, cik gan brīvi un nepiespiesti var uzvesties uz skatuves – it kā tas viss notiktu dzīvē!” viņa saka. „Tad arī es sapratu, cik patiesībā tas viss ir forši – izbaudīt tapšanas procesu, sākot no iepazīšanās ar lugu un beidzot ar gatavu izrādi.”
Iejūtas lomā arī ārpus skatuves
Pēc piedalīšanās izrādē „Lidosim kopā!” Brigita nospēlējusi vēl tikai vienu lomu kā Alūksnes Bērnu un jauniešu centra teātra pulciņa dalībniece. Vēlāk sācies individuālais darbs, gatavojoties skatuves runas konkursam „Zvirbulis”. Tajā jauniete izturējusi rajona un novadu skati, līdz tikusi līdz finālam, kur pērn maijā ieguvusi pirmās pakāpes diplomu. „Tas, ka ar tevi strādā individuāli, ļoti daudz ko iemāca,” viņa atzīst. Savukārt D.Bēterei tas ļāvis atskārst, ka tieši Brigita ir īstais cilvēks, kam piedāvāt tobrīd Ulda Sedlenieka Alūksnes Tautas teātra „Slieksnis” topošajā iestudējumā „Teātris” jaunās meitenes lomu. „Brigitu es sāku uzskatīt par savu audzēkni no – līdz,” režisore atklāj. „Tagad ar savu izvēli esmu ļoti apmierināta.”
Atzinīgus vārdus par pieaugušo teātra debitanti teikuši arī žūrijas pārstāvji, kas viņas veikumu varēja redzēt gan rajona, gan arī novada amatieru teātru skatē. Pati Brigita atzīst, ka tas bijis grūtākais, ko viņa līdz šim teātra jomā darījusi. „Pirmkārt, tu saproti, ka tev ir jāiemācās ļoti daudz teksta. Otrkārt, izjūti milzīgu atbildību par savu ieguldījumu, jo esi lugas galvenais varonis. Un vēl tā strādāšana..,” jauniete nopūšas, atceroties iestudējuma tapšanas procesu. „No sākuma lugu tikai lasījām, bet pēc tam mēģinājām katru ainu atsevišķi. Likās, tā viena aina velkas veselu mūžību! Kamēr es viņu iemācījos, kamēr apguvu kustības un spēju daudz maz atbrīvoties uz skatuves, kur man bija jābūt pilnīgi citam cilvēkam – tas man likās tik šausmīgi grūti!”
Tagad jauniete ar lomu ir tā apradusi, ka spēlējas ar sevis atveidotā personāža domu un rīcības izpausmēm sadzīvē. „Vēl mēģinājums nav sācies, kad mēs jau iejūtamies savās lomās,” viņa smejas, par piemēru atdarinot situācijas, kurās kopā ar skatuves kolēģiem Aivaru Milleru un Valdi Vimbu izrādes tēlus izspēlējuši sadzīvē. „Tā saspēle vienkārši ir tāda, kad tu savu tēlu esi iepazinis tik tālu, kad jau zini, ko viņš domātu un kā rīkotos konkrētā situācijā,” Brigita skaidro. Viņasprāt, katra loma cilvēkā kaut ko maina. Tas izpaužoties kā atgriezeniskais process – ja sākumā tiek meklētas tēlam līdzīgas situācijas pašas dzīvē, kas palīdzētu ātrāk iejusties lomā, tad vēlāk dzīvē izveidojušās situācijas dažkārt tik ļoti līdzinās lugā apspēlētajām, ka nekas cits neatliekot, kā atkārtot uz skatuves teiktās frāzes vai rīcību.
Jūsmo par procesu
Jautāta, kas būtu viņas lielākais izaicinājums uz skatuves, Brigita atzīst, ka tas būtu cilvēks, kurš reālajā dzīvē viņai būtu pilnīgi nepieņemams un ar kuru viņa nespētu atrast nekā kopīga. „Tas man liekas ir vislielākās apbrīnas vērts – kad cilvēks notēlo kaut ko pilnīgi citu, nekā viņš ir patiesībā,” uzskata jauniete. Tiesa, uz jautājumu, kādā lomā viņa vislabprātāk gribētu iejusties, meitene atbildi nesniedz – neesot par to vēl domājusi. Lai gan brīvajā laikā Brigita bieži lasa lugas un netiek laista garām iespēja noskatīties kādu teātra izrādi, tādu gadījumu, kad viņa kādā no tām redzētu sevi, jauniete neatceras.
Pagaidām viņa jūsmo par pašu lugas iestudēšanas procesu un teātri kā mākslu kopumā. Brigita atzīst, ka, domājot par profesijas izvēli, apsvērta iespēja doties Latvijas Kultūras akadēmijas Teātra fakultāti, taču, visticamāk, priekšroka tikšot dota praktiskākam amatam, kas sniegs lielākas garantijas nopelnīt iztiku. Tajā pašā laikā viņa uzsver, ka, lai kāda būtu izvēle, teātris netiks aizmirsts. „Teātris šobrīd ir visa mana dzīve – es viņu vienkārši dievinu!” iesaucas Brigita.
Vienlaikus tā ir iespēja aizbēgt no realitātes un izdzīvot pavisam citu dzīvi, kur nav jādomā ne par gatavošanos kontroldarbiem, ne citām ar ikdienu saistītām lietām, jauniete skaidro. Tāpat mazsvarīga neesot arī atmosfēra, kas valda teātra mēģinājumos. „Man patiešām ir paveicies, ka esmu tur nokļuvusi,” viņa atklāj. „Ja sākumā biju bailīga un kautrīga, tad tagad esmu kļuvusi atvērtāka, drosmīgāka un komunikablāka, jo teātrī – tur es patiešām tagad jūtos kā savās otrajās mājās.”
