Zeltiņu pamatskolas skolotājs Andrejs Cauka 10 gadus spēlē teātri Zeltiņu pašdarbnieku kolektīvā. “Es neesmu profesionāls aktieris, bet katrs cilvēks ir dzīves aktieris. Arī deputāti ir aktieri,” domā A. Cauka.
Zeltiņu pamatskolas skolotājs Andrejs Cauka 10 gadus spēlē teātri Zeltiņu pašdarbnieku kolektīvā. “Es neesmu profesionāls aktieris, bet katrs cilvēks ir dzīves aktieris. Arī deputāti ir aktieri,” domā A. Cauka.
“Man talants ir gēnos. Māsīca Lolita Cauka ir Nacionālā teātra aktrise. Arī brālēns savulaik spēlēja Nacionālajā teātrī, bet krusttēvs Valdemārs Cauka ir bijis režisors. Tas mani ir ietekmējis pievērsties aktiermākslai,” smej A.Cauka.
Labprāt spēlē komēdijas
Zeltiņu teātra kolektīva pamatsastāvā ir trīs vīrieši un četras sievietes. “Ar gandarījumu spēlējam sava pagasta cilvēkiem un esam priecīgi saņemt par to pretī smaidu viņu sejās. Mums vairāk neko nevajag. Dzīve jau tā ir grūta, tāpēc skatītāji labprāt vēro komēdijas. Mēs viņiem to neliedzam, jo nemaz neesam mēģinājuši uzvest kādu nopietnu lugu,” stāsta pašdarbnieks. Zeltiņu teātra izrādes ir labi apmeklētas. Vietējie iedzīvotāji tās vērtē pozitīvi un bieži jautā, kad būs atkal.
Katru gadu kolektīvs režisores Gunitas Palejas vadībā iestudē vienu izrādi. To rāda ne tikai Zeltiņos, bet arī citos rajona pagastos. Brīvajā laikā kolektīvs labprāt dodas ekskursijās. “Priekšroku dodam latviešu rakstniekiem. Īpaši mīļi ir Rūdolfa Blaumaņa darbi. Jāatzīst, ka kolektīva dzirksts ir Gunita, jo viņai ir apbrīnojama spēja pulcēt ap sevi radošus cilvēkus. Viņa teātrim strādā ar sirdi un dvēseli,” uzskata A.Cauka.
Klusumā “ieiet lomā”
“Manas lomas galvenokārt ir saimnieki, jo no vīriešiem kolektīvā esmu visvecākais. Savulaik spēlēju arī kaislīgu mīlētāju. Mīļākā loma man bija izrādē “Vectētiņš ārstējas”, kur es biju vectētiņš, kam uz skatuves sešas reizes jāmaina tērpi,” atceras aktieris.
Tekstu viņš mācās vakaros mājā. “Tas ir visgrūtāk, jo neesmu no tiem, kas to var iemācīties no mēģinājumā spēlētā. Mājinieki mani saprot un netraucē, jo zina, ka es atkal mēģinu “ieiet lomā”. Pirms izrādes agrāk traucēja lampu drudzis, bet, kad esi uz skatuves ilgi, tas aizmirstas. Kad spēlē, visa komanda ir kopā ar tevi uz skatuves, tāpēc nav daudz laika, lai vērotu, kas atnācis skatīties teātri. Vienīgi kādā pauzē var aplūkot sēdētāju rindas,” spriež A.Cauka.
Aktierim jābūt drošam
“Ir reizes, kad paši esam pārsmējušies, jo tekstu esam sarunājuši šķērsām. Bet skatītāji to nejūt, jo nezina, kā jābūt. Nesen piedzīvoju kuriozu, kad Ates muzejā spēlējām apkūlībās. Izrādījām “Vectētiņš ārstējas”. Kādā uznācienā man bija vajadzīgs peldkostīms, jo bija jādodas pie dāmas uz pludmali. Atskaņoja nepareizo mūziku, tāpēc es sajaucu iznācienus un pie dāmas uz pludmali pārliecinoši devos uzvalkā. Pusceļā attapos un skrēju pārģērbties, bet viņa tik dziedāja. Kas cits viņai atlika?” atceras A.Cauka.
Ja nespēlētu teātri, viņam tā trūktu. “Teātrī ir cits kolektīvs. Te rodas daudz paziņu, un nav tik vienmuļa dzīve. Esmu cilvēks, kas nespēj dzīvot atrauti no pārējiem. Man nepieciešama sabiedrība,” viņš atzīst.
A.Cauka domā, ka, lai kāptu uz skatuves, cilvēkam ir jābūt drošam, atraisītam. “Ir jāspēj dzīvot cita dzīvi un strādāt kolektīvā,” viņš norāda.
