Akciju “Skolotāju uzticības tālrunis” sākotnēji uztvēru ar apslēptu smīnu. Liekas taču, ka skolotāji ir izturīgākie, emocionāli stabilākie un jau pieraduši pie dažādām skolēnu izdarībām vai precīzāk – neizdarībām.
Viss, izrādās, ir citādāk, un akcijas noslēgumā apkopotie fakti mani pārsteidza.
Galvenās tēmas, par kurām pedagogi vēlējušies runāt, bija audzināšanas, atkarību, savstarpējo attiecību jautājumi un uzvedības problēmas, tostarp jautājumi par to, kā rīkoties, ja skolēni kavē skolu, kā palīdzēt bērnam vecāku šķiršanās laikā un kā adekvātāk reaģēt uz skolēna agresiju. Skolotāji jūtas bezspēcīgi skolēnu agresijas izpausmju gadījumos, un skolotāji paši aizmirst par savām jūtām, emocijām un to, ka viņi var būt noguruši, neapmierināti, dusmīgi.
Pārsteidza, cik patiesībā skolotāji ir neaizsargāti un cik liela visatļautība, bravūrība valda starp skolēniem. Pilnīga ignorēšana, demonstratīva rīkojumu neizpilde, runāšana pretī – tā ir skolotāju ikdiena. Skolēni ne vien iegūst vadoņa titulu kolektīvā vai skolas draugu pulkā, bet cenšas valdīt arī pār skolotājiem. Ir jau gana daudz diskutēts, runāts, rakstīts par samilzušo problēmu ar skolēnu uzvedību, bet reāla darbība nenotiek, konkrēta rīcības modeļa nav un juceklis ne vien tikai turpinās, bet ar katru skolas dienu pasliktinās.
