Šis ir patiess, bet mazliet skumjš stāsts. Šķiršanās uz īsāku vai ilgāku laiku tāda ir vienmēr, bet šoreiz tai ir arī nolemtības zīmogs.
Šis ir patiess, bet mazliet skumjš stāsts. Šķiršanās uz īsāku vai ilgāku laiku tāda ir vienmēr, bet šoreiz tai ir arī nolemtības zīmogs. Izrādījās, ka baznīcā noslēgta laulība nemaz nav bijusi reģistrēta, tātad likumīga.
Doma par vajadzību šķirt laulību brieda pamazām. Kad beidzot abi vienojās iet katrs savu ceļu, izrādījās, ka viņi nemaz nav bijuši vīrs un sieva. Pēc prasības iesniegšanas tiesā saņēma atbildi, ka laulība nav reģistrēta, tāpēc nav, ko šķirt. “Iespējams, ka tiesas darbiniekos aizdomas radīja, ka laulājāmies vietējā baznīcā, bet mācītājs bija no citas vietas. Turklāt luterāņu baznīcā laulību ceremoniju vadīja baptistu mācītājs,” tagad spriež Anna (vārds mainīts). Labi, ka tiesa pēc desmit kopdzīves gadiem atklāja šo faktu. Sievietes vīru Kārli tas šokēja. Viņš ir dziļi ticīgs, tāpēc nespēja iedomāties, ka Dieva priekšā slēgta savienība var izrādīties neīsta.
Anna atceras, ka tajā pašā dienā laulāja vēl vienu pāri. Varbūt arī tam ir līdzīga situācija, tikai, iespējams, abi par to nenojauš. Annas ģimenē problēmas radās, kad vajadzēja reģistrēt pirmo bērnu un bija vajadzīga laulības apliecība. Nācās meklēt mācītāju, un tas ar lielām grūtībām noformēja apliecību. Izrādījās, ka draudzes reģistrāciju grāmata ir sadegusi. “Liekas, ka mācītājs pret dokumentu kārtošanu bija paviršs. Viņš mierināja, ka nav vērts uztraukties un viss būs kārtībā,” skaidro sieviete. Iespējams, ka sarežģījumi radušies tāpēc, ka laulība reģistrēta, kad tikko oficiāli bija atļauts laulāties baznīcā. Varbūt mācītājs nezināja, kā laulības akts noformējams juridiski.
Desmit gadus dzīvo ar svešu uzvārdu
Tikai vēlāk noskaidrojās, ka Anna ir dzīvojusi ar svešu uzvārdu. Tas viņu visvairāk biedēja šajā situācijā. “Kā es varētu pierādīt, ka laulības apliecība nav viltota? Biju sveša persona vīram. Tiesa, neesmu tik zinoša likumdošanā, tāpēc nevaru apgalvot, vai man bija pamats baiļoties,” atzīst viņa. Katrā ziņā patīkami tas nebija. Labi, ka bērniem ir tiesības būt tēva uzvārdā arī tad, ja laulība nav reģistrēta. Anna ar vīru izšķīrās bez ķildām par mantas dalīšanu. Droši vien cilvēkiem, kam ir lieli īpašumi, tas nebūtu tik vienkārši. Situācija būtu dramatiska, ja vīrs aizietu bojā nelaimes gadījumā. Kārtojot mantojumu, izrādītos, ka viņai nekas nepieder. Atliktu paļauties uz bijušā vīra tuvinieku žēlastību vai arī palikt ar bērniem uz ielas.
Jurists ieteica laulību reģistrēt ar atpakaļejošu datumu, lai to varētu izšķirt. Interesanti, ka pirmo reizi, kad viņa ar vīru iesniedza laulības šķiršanu tiesā, nesaņēma atteikumu. Bija noteikts tiesas datums, bet abi nolēma, ka bērnu dēļ ir jāsaglabā ģimene. Viņi bija vēl mazi, tāpēc būtu grūti izskaidrot, kur palicis tētis. Bērniem viņš ir labs tēvs, tāpēc Anna centās samierināties ar vīra vienaldzību. Acīmredzot viņš tā ir audzināts. Vīramāte ieteica arī vedeklai necensties bērnus pārlieku čubināt, mīļot un teikt, ka viņus mīl. Savukārt Anna bija vienīgā meita ģimenē, tika lolota un mīlēta.
Zaudē ticību Dievam un vīriešiem
“Pēc septiņiem kopdzīves gadiem manī it kā kaut kas salūza. Iespējams, ka savstarpējās pretrunas saasināja mana slimība. Vīrs nevis atbalstīja un centās palīdzēt, bet izlikās it kā viņa nemaz nebūtu. Kad gulēju Rīgā slimnīcā, viņš ne reizi nepiezvanīja un neapciemoja. Jutos pamesta,” atceras sieviete. Anna ticēja Dievam, bet vīra vārdu par Dieva baušļiem nesaskaņa ar rīcību sagrāva viņas ticību. Tik ļoti sāpēja vienaldzība! Sieviete pieļauj, ka ir protestante, tāpēc nespēj samierināties ar notiekošo. Viņa arī saprot, ka tā varbūt ir tukša runāšana – prasīt, kur ir Dievs, ja tas neredz karu postu un nelaimīgus bērnus. Tikpat labi varētu jautāt, kur esam mēs, ka nepalīdzam citiem cilvēkiem. “Kādreiz nosodīju citus. Tagad secinu, ka nevaram ielīst citu ādā un saprast, kāpēc viņi tā rīkojas. Tikai katrs pats zina cēloņus,” secina Anna.
Izskatījās, ka viņas laulība ir gandrīz ideāla. Iespējams, ka daudzām sievām ir sliktāki vīri. “Es jutu, ka nonīkstu. Varēju caurām dienām raudāt, bet tagad pamazām atgūstu sevi. Vīrs ātri atrada sev citu otru pusīti, tas liek domāt, ka starp mums nebija mīlestības. Liekas, ka viņš fanātiski tic Dievam, tāpēc apkārtējie, arī paši tuvākie cilvēki nav svarīgi,” secina Anna. Strīdu nav bijis. Varbūt tieši tāpēc trūka savstarpējas sapratnes, jo neizrunāja sakrājušos rūgtumu? “Kad centos visu mierīgi pārrunāt, vienmēr iznāca, ka vainīga esmu es. Tad pārstāju mēģinājumus izskaidroties, bet neizrunātais un apslāpētais krājās,” atzīst Anna. Kad viņa iepazinās ar Kārli, bija īsas tikšanās un garas vēstules. Tās bija aizkustinošas, tāpēc vēl joprojām tiek glabātas. Priekšstats par kopdzīvi līdzinājās skaistai pasakai, tagad viņa uzsver, ka viss nenotiek kā pasakās ar laimīgām beigām.
Vērts šķirties, lai kļūtu draugi
Šķiet dīvaini, bet pēc šķiršanās ar bijušo vīru viņai ir labākas attiecības nekā dzīvojot blakus. Abi respektē viens otru. “Varbūt ir vērts izšķirties, lai kļūtu labi draugi, nevis visu mūžu dzīvot kā ienaidniekiem,” domā sieviete. Tomēr ticība ir zaudēta ne tikai bijušajam vīram, bet visiem vīriešiem. Anna nevarētu dzīvot ar domu, ka vīrs krāpj. Tomēr ir sievietes, kas to spēj. Varbūt viņas ir gudras, jo tāda ir vīriešu daba? “Tikai viens procents vīriešu ir uzticīgi. Kad mamma bija slima, pat tētis kļuva neuzticīgs,” apgalvo viņa. Vai tas nav strupceļš? Kādu pieredzi Anna nodos meitām? “Es neizrādu savu attieksmi un negribētu, ka viņas tā domātu. Kā tikt ar sevi galā, nezinu. Nevaru mainīt attieksmi, ja tāda ir pārliecība,” atzīst Anna. Viņa pazīst tikai divus vīriešus, kas ir uzticami. Šobrīd viņai liekas, ka nemeklēs dzīves draugu. Tiesa, no šķiršanās nav pagājis ilgs laiks.
Anna zina, ka nevar paļauties tikai uz intuīciju. Tā var pievilt, bet, izciešot sāpes, veidojas prasme sajust otru cilvēku. Anna nav viena. Viņai aug meitas, ir labi draugi. Kad meitenes izaugs, apprecēsies, būs znoti un mazbērni. “Tas ir stereotips, ka neprecētie ir vientuļi. Tiesa, reizēm ir skumji. Kad vakarā palieku mājās viena, viss auksts un gulta tukša… Gribas ar kādu vismaz parunāt. Sirdi var izkratīt svešiniekam internetā, bet attiecību veidošanai tas nav labākais veids,” apgalvo sieviete. Annas dienas ir aizņemtas darbā, bet viņa prot atlicināt laiku studijām augstskolā. “Ko prasām un sagaidām no dzīves? Var vēlēties sasniegt augstas virsotnes, bet var arī priecāties par katru jaunu dienu. Mēs nenovērtējam to, kas ir dots. Pavisam ikdienišķās lietās, kurām bieži paejam garām, pat nedomājot par tām, var saskatīt skaisto un būt laimīgs. Tikai tas ir jāprot, un man šķiet, ka es to māku,” atzīst sieviete.
