Piektdienas vakars. Jau krēslo. Kluss vakars. Kaut kur vēl iespurdzas jaunieši, klaigā bērni, nokauc autoriepas. Savā nodabā uz velosipēda minas vīrs pusmūžā. Viņa āriene un bagāžniekā iekrāmētās tukšās dzērienu pudeles mudina iedomāties, ka tas taču bomzis.
Pēkšņi vīrietis, triju jaunekļu apturēts, ielido grāvī un saņem spērienus. Seja asiņo, šķiet, viņš vairs neredz ar vienu aci. Vīrs žēli lūdzas: “Ja že vam ņičevo ņezdelal!” (No kr.val. – es taču jums neko neesmu nodarījis.) Puiši bez vārdiem aiziet gandarīti par paveikto. Nejauši garāmgājēji tā arī paliek nesaprašanā, kas te notika, kāpēc?
“Vai jums izsaukt ātro palīdzību?” jautā kāds, kas pienāk klāt un palīdz piekautajam piecelties. Nē, nevajagot. Vīrs, raudādams asiņu asaras, no līdzjūtīgo rokām saņem pamīcīto velosipēdu, atstutējas pret to un iet savu ceļu tālāk.
Kurš gan nepazīst tos, kuri redzēti pārskatām “miskastes”, skvēru, parkus, grāvjus. Viņus saucam par bomžiem. Neviens tā īsti nezina, ir vai nav šiem cilvēkiem mājas. Taču skaidrs ir tas, ka viņi ciena alkoholu un atkritumos meklē tukšās pudeles, lai tās nodotu veikalā, sagrabinātu kapeikas un iemainītu tās pret alu. Dzirdēts, ka pat inteliģenti cilvēki joko: “Derētu reiz kādu bomzi saķert aiz kājām un pašu ielidināt “miskastē.””
Kāds nodomā, cits pasaka, vēl cits izdara. Neiecietība kļūst par riebumu, un tas izpaužas varmācībā, sadismā. Nav jāmīl visa pasaule un visi cilvēki tajā. Taču nav arī pamata neieredzēt kādu tikai par to, ka tas ir citādāks. Vai neienāk prātā, ka ikviens no mums var nonākt bomža lomā? Dieva un likteņa ceļi ir neizdibināmi.
