Alūksniete Sigita Jakobsone ir pārliecināta, ka katram ir kāda misija dzīvē. “Mana misija ir būt vajadzīgai cilvēkiem – bērniem, vīram un vecākiem, kā arī apkārtējiem cilvēkiem. Es nevarētu strādāt tikai ar papīriem. Man šķiet, ka medmāsas darbā esmu palīdzējusi daudziem pacientiem, jo savstarpējā saskarsme ir devusi pozitīvas emocijas,” secina S.Jakobsone. Trīs meitu māmiņa uzsver, ka nav svarīgi, cik ir bērnu. Viņa ir gatava veltīt laiku, rūpes un mīlestību visiem. “Ar bērniem ir tik interesanti! Viņi neļauj sēdēt mierā, apstāties attīstībā. Ir daudz jālasa un jāmācās, lai varētu atbildēt uz neskaitāmiem jautājumiem. Bērni ir virzītājspēks,” atzīst Sigita.
– Vai gribējāt arī trešo meitu?
– Cilvēks grib, bet Dievs dara. Tiesa, abas meitenes ļoti vēlējās tieši māsu. Viņas bēbītim uz mākoņa maliņas rādīja savas vecās kleitiņas, lai piedzimtu meitene. Bet tētis, protams, gaidīja dēlu. Interesanti, ka toreiz, kad manas meitenes vēl bija mazas, Alūksnē bija daudz bēbīšu un arī jauno māmiņu skolai bija liela piekrišana. Tas bija fantastiski, jo jutāmies kā viena komanda. Kad mūsu bērni paaugās, gribējām dalīties pieredzē ar jaunajām māmiņām, taču nejutām viņu ieinteresētību. Šogad atkal secinām, ka ir sadzimuši bērni. Mūsu deju kolektīvā „Jukums” vien ir klāt nākuši četri mazuļi, kas nav pirmie, bet otrie un trešie bērni. Laikam esam sapratuši, ka labāku laiku nebūs, tāpēc nav vērts tos gaidīt.
– Kas vairāk ietekmē dzimstību – ekonomiskā situācija vai vecāku vēlme?
– Manuprāt, svarīga ir vecāku vēlme. Ja cilvēki grib, viņiem dzimst bērni. Tiesa, izglītība ir dārga. Taču zinu daudzas ģimenes, kurās bērni ir izskoloti. Viss ir atkarīgs no vecākiem, tāda ir mana pārliecība. Mūsu ģimene nekādu lielu valsts atbalstu nav jutusi ne tad, kad dzima meitenes, ne arī tagad. Toties varu paļauties uz vīru un mūsu abu vecākiem, kuri dzīvo Alūksnē. Mums ir labi, jo burkāni un kartupeļi mūsu galdam tiek nodrošināti. Tas ir atspaids, jo tagad visa ģimene ir uz vīra Edija pleciem, man ir tikai minimālais māmiņas pabalsts. Es, protams, zināju, ka tā būs, bet tāpēc neatteicāmies no trešā bērna. Tiesa, gatavošanās skolai prasa lielākus izdevumus. Toties tie atmaksāsies nākotnē. Mans laiks paiet galvenokārt ar bērniem. Kad meitenes pārnāks no skolas, būs jāpalīdz mācībās. Nevar gaidīt, ka ar visu tiks galā pašas, ir vajadzīgs atbalsts un skaidrojums.
– Bieži salīdzinām, ka ārzemēs bērnu pabalsti ir krietni lielāki.
– Es meitām saku – tu esi latviete, tev pieder tava zeme. Nevaru iedomāties, ka mani bērni varētu augt un dzīvot citā valstī. Kad izmācīsies un būs pieaugušas, tad lai brauc un apskata pasauli. Man pašai ļoti patīk te dzīvot – tāds miers un skaistums. Nedomāju arī, ka Latvijā nevar iegūt labu izglītību. Kā būs tad, kad meitām vajadzēs studēt, to redzēsim. Elīna mācīsies 4.klasē. Viņa vēlas kļūt par mediķi, varbūt ies mātes pēdās. Elīna apgūst klavierspēli mūzikas skolā, apmeklē džudo pulciņu un mākslas skolu, turklāt visu veiksmīgi paspēj. Linda mācīsies 5.klasē, viņas vēlmes mainās. Arī Linda mācās mākslas skolā, kas mums ir ļoti laba, piedalās teātra pulciņā. Apgūt runas kultūru ir ļoti vērtīgi. Rīgā maksā lielu naudu, lai bērniem iemācītu pareizi runāt, bet te es maksāju latu mēnesī par to, ka ar meitu strādā režisore. Tas nozīmē, ka dažkārt esam lielāki ieguvēji nekā Rīgā vai ārzemēs dzīvojošie.
– Kā izdevies sagatavot meitām visu skolai nepieciešamo?
– Noskaidroju, ka skolai nav tik daudz līdzekļu, lai tā varētu iegādāties visas mācību grāmatas. Turklāt Alūksnē nav iespēju aizvest klases skolēnus uz mākslas muzeju, lai, piemēram, parādītu Purvīša gleznas. Tāpēc te vajag vairāk mācību līdzekļu. Tiesa, arī darba burtnīcas ir dārgas. Bet manas meitenes ir prātīgas, skolas piederumus nezaudē, tāpēc krāsu zīmuļus var lietot vairākus gadus. Bērni aug strauji, bet apģērbs Latvijā ir dārgs. Tāpēc māmiņas iesākušas mainīties ar bērnu apģērbiem. Arī slēpes un slēpju zābakus var saņemt no tiem, kas izauguši. Vienkārši atdod, neko neprasot. Ja viss būtu jāpērk, tad nezinu, kā to izdarīt. Arī es atdodu mazuļa drēbītes, kuras tas nepaspēj novalkāt. Arī šis šūpulītis ir izauklējis daudzus bērnus, ne tikai manas meitas.
– Pārsteidz, ka tieši šobrīd Alūksnes bibliotēkā ir skatāma jūsu gleznu izstāde.
– Gleznošana ir mans vaļasprieks. Pie tā vainīgs ir mākslinieks Gunārs Ozoliņš, jo viņš man ielika rokās otu, aicinot pieaugušo akvarelistu pulciņā. Domāju – kāpēc nepamēģināt, un tā tas sākās. Šķita, ka tieši to vajag manai dvēselei. Kad pulciņa vairs nebija, man kaut kā pietrūka. Mākslas skolā jautāju, kāpēc nav nodarbību pieaugušajiem. Izrādījās, ka ir. Tā trīs gadus mākslas skolas nodarbībās mācījos strādāt gan ar krītiņiem, gan ar akrila krāsām, turklāt iepazinu garīgi bagātus cilvēkus. Četras nodarbību stundas bija manas, lai atpūstos no visām problēmām darbā un mājās, kur, protams, miera nav nekad.
– Ko vislabprātāk glezno?
– Ziedus. Tiesa, izstādē ir gan ziedi, gan dabasskati. Tie ir darbi kopš 2007.gada. Diemžēl dažus lielā formāta dēļ nevarēja izlikt. Par mani smejas, ka esmu monumentāliste, jo patīk izvērsties un zīmēt lielus darbus. Bet lielai gleznai vajag arī lielu rāmi, kas labi maksā. Tāpēc tāda glezna top reizi gadā uz lielajām izstādēm „Alūksnes rudens”. Esmu secinājusi, ka man ir daudz lielāka interese par mākslu un māksliniekiem. Turklāt meitas redz, ka man patīk gleznot, tāpēc arī viņas nav jāskubina iet uz mākslas skolu. Ja es spēlētu klavieres, droši vien viņām vairāk patiktu mūzika.
– Līdz šim Sigita vairāk bija pamanāma dažādos atraktīvos pasākumos, piemēram, netradicionālo peldlīdzekļu konkursā, kurā šovasar startēja viena pati bez vīra Edija, un vēl piedalījās pirmajā bērnu ratiņu parādē.
– Šogad bija maz plostu, tāpēc izlēmu piedalīties. Domāju sagatavot pamatīgāku peldlīdzekli, bet nepaspējām, jo mazā Lāsma tomēr prasa savu. Veidojot laivas siluetu ratiņiem, vienā vakarā jautāju – vai ar to varētu arī peldēt. Kad saņēmu apstiprinājumu, nolēmu peldēt. Gribējās, lai cilvēkiem ir jautri. Iespējams, ka gleznošanā meklēju mieru līdzsvaram. Visu laiku esmu kā spridzeklis, bet man vajag rosīties un darboties. Ja es neko nedaru, tad jūtos kā beigta. Man vajag kaut kur ieguldīt savu enerģiju. Turklāt darot es to ne tikai atdodu, bet atkal uzlādēju enerģiju, gan dejojot, gan esot vedēji kāzās… Pēc tam pozitīvu emociju pietiek ilgākam laikam.
– Kā atrast visam laiku?
– Jo vairāk dara, jo vairāk var izdarīt. Kas sēž pie televizora… Tas ir traģiski! Mums divus gadus nebija televizora. Tad kopā ar meitām vakaros gan grāmatas lasījām, gan spēles spēlējām… Es ziņas izlasu „Delfos” vai avīzē, jo tam vajag mazāk laika. Citādi ir, ja var noskatīties vērtīgu filmu, sevišķi latviešu filmas kopā skatāmies un pārrunājam. Meitas ir redzējušas gan „Purva bridēju”, gan „Pūt, vējiņi!”.
– Cik ilgi esat kopā ar Ediju?
– 12 gadus. Dīvainākais ir tas, ka abi esam alūksnieši, bet sadraudzējāmies Rīgā. Strādāju par medmāsu, bet Edijs bija ainavu arhitekts, kurš veidoja kanālmalu. Man patika, ka viņš prot skaisti dejot ballēs, un viņa latviskums. Turklāt es lūkoju ne tikai vīru, bet arī vīrieti, kas varētu būt labs tētis. Laulājāmies Alūksnes baznīcā un kāzas bija lielas un jautras.
– Kad sieviete ir laimīga?
– Laimīga esmu, kad mana ģimene ir vesela. Man ir svarīgi, lai ir, kam es varu dot – bērniem mācīt dzīves gudrības, palīdzēt iepazīt dabu. Tad esmu laimīga. Mums ir izveidota sava pasaule – ģimene. Taču es nevarētu arī bez citiem cilvēkiem, bez pasaules plašuma – iespējas redzēt citas zemes.
Man šis laiks ir vispieņemamākais. Nedomāju, ka manai vecmāmiņai, saimnieka meitai, bija slikti. Bet kā tik latviešu likteņi nav lauzti! Tagad ir mierīga dzīve, varam precēties aiz mīlestības, dzīvojam tur, kur vēlamies, bada arī nav. Ir labi un droši. Protams, gribu redzēt, kā izaug manas meitas, kādas viņas izskatās kāzu kleitās, un auklēt mazbērnus.
