Jau gadu Ligita Belova ir Jaunalūksnes pagasta pirmsskolas izglītības iestādes “Pūcīte” vadītāja.
Jau gadu Ligita Belova ir Jaunalūksnes pagasta pirmsskolas izglītības iestādes “Pūcīte” vadītāja. Viņa atzīst, ka pirmais gads vadītājas amatā ir pagājis ātri. “Manuprāt, man ir izdevies radīt ticību bērnudārza darbiniekos, ka mēs nedrīkstam padoties nevienu grūtību priekšā,” saka L. Belova.
Pirms kļuva par “Pūcītes” vadītāju, viņa gadu strādāja Alūksnes pirmsskolas izglītības iestādē “Sprīdītis”.
“Par “Pūcītes” vadītāju kļuvu savdabīgā veidā. Satiku metodiķi Inetu Čerbikovu, kas aicināja mani šajā amatā. Tobrīd tas šķita nepieņemami. Bet Alūksnes rajona padomes Izglītības pārvaldes pirmsskolas iestāžu speciāliste Gunta Kupča mudināja mani pārdomāt dzīves piedāvātās iespējas, lai nenāktos nožēlot, ja neizmantošu. Tad sapratu, ka man jāpieņem likteņa izaicinājums. Pieteicos konkursā un tiku apstiprināta amatā. Sākumā baidījos, vai tikšu ar visu galā, bet šīs sajūtas ātri pārgāja, jo darba bija daudz. Netrūka cilvēku, kas man piedāvāja palīdzību un padomu,” atceras L. Belova.
Nedrīkst nolaupīt bērnību
Viņa priecājas, ka Jaunalūksnes pagastā ir daudz pirmsskolas vecuma bērnu. “”Pūcīti” apmeklē apmēram 30 bērnu, bet daudzi dzīvo mājās ar vecākiem vai vecvecākiem. Manuprāt, viņi vairāk gūst, ja apmeklē bērnudārzu, tāpēc darām visu, lai pēc iespējas vairāk bērnu nāktu pie mums. Vecākiem nav tik daudz laika, lai rotaļātos, mācītu un apjautātos, kā viņš jūtas. Nesaku, ka te ir labāk nekā mājās, bet mazulim ir nepieciešams kontakts ar vienaudžiem, pastaigas svaigā gaisā un rotaļas. Ir maz vecāku, kas to var dot ikdienā. Bērnam nedrīkst nolaupīt bērnību,” uzskata L. Belova.
Bērnudārzā nav garlaicīgi
“Pūcītes” bērniem ir gara diena – no pulksten 7.00 līdz 19.00. Vecākās grupas bērniem ir jauka tradīcija – rīta aplītis, kad, sēžot uz grīdas noklātiem spilveniem, viņi kopā ar audzinātāju pārrunā, kā klājas, kas nomāc un uztrauc. Dienā bērni rotaļājas, iet pastaigāties, atpūšas un piedalās dažādās nodarbības. Vasarā viņi dodas plunčāties uz Alūksnes ezeru. “Ir jauki bijušie darbinieki, kas mums labprāt ļauj iet ekskursijā pa viņu saimniecībām, tāpēc “Pūcītes” bērniem mājdzīvnieki nav liels brīnums kā pilsētniekiem, kas bieži vien nav pat redzējuši govi vai vistu,” saka L. Belova.
Izveidojusies laba sadarbība ar audzēkņu vecākiem. “Ir prieks, ka viņi palīdz rūpēties par vidi, kur bērni pavada lielāko dienas daļu. Ir jauka tradīcija rīkot Vecāku klubiņa nodarbības, kur gan darbinieki, gan vecāki var gūt daudz jauna. “Bērnudārzs ir saņēmis dāvinājumu no arodapmācības un rehabilitācijas centra “Alsviķi” un Vācijas Sarkanā Krusta biedriem. Mēs priecātos par koka rotaļlietām un domāšanu attīstošām spēlēm,” saka vadītāja.
Apmīļo katru bērnu
No 2002.gada 1.septembra pie pirmsskolas izglītības iestādēm būs jābūt arī piecgadīgo un sešgadīgo apmācības grupām. “Ja pagastā ir pirmsskolas izglītības iestāde, tad tur arī ir jāgatavo bērni skolai. Ja pie skolas dibina sagatavošanas grupu, kur vajag jaunus pedagogus, materiālo bāzi, tad rodas jautājums, kāda nozīme pagastā ir bērnudārzam. Manuprāt, ielikt bērnu skolas solā piecu gadu vecumā būtu liela kļūda. Kur tad paliktu rotaļas, nebēdnība un tas, kas viņam šajā vecumā ir nepieciešams?” spriež L. Belova.
Viņa domā, ka bērni no pedagogiem gūst daudz pozitīvu emociju. “Mūsu priekšrocība ir tā, ka esam maza iestāde un varam apmīļot un aprunāties ar katru,” uzsver L. Belova.
Prot dzīvot līdzsvarā
L. Belova ir sporta un veselības mācības skolotāja un masiere, kā arī ārstnieciskās fizkultūras speciāliste. Jaunalūksnes tautas namā un Alūksnē viņa vada aerobikas nodarbības. “Nedomāju, ka esmu uzņēmusies ko tādu, ko nespēju darīt. Arī no pārmaiņām es nebaidos, jo cilvēka spējas ir lielas, tikai jāprot sevi īstajā brīdī piespiest uzsākt ko jaunu. Pašlaik esmu līdzsvarā, jo vingrojot atbrīvoju miesu, bet, tiekoties ar bērniem, gūstu enerģiju,” viņa atzīst.
“Darbdienu vakaros man ir nepieciešama vingrošana, jo pretējā gadījumā es nejūtos “savā ādā”. Es nevaru dzīvot bez vaļasprieka, jo tā varu atbrīvoties no negatīvām emocijām. Prieks, ka uz nodarbībām nāk dažāda vecuma cilvēki. Augstu vērtēju sievietes, kas atrod laiku izrauties no ikdienas darbiem, padomāt par sevi un vingrot,” viņa spriež.
Ir laimīgs cilvēks
Ligitai ir četrgadīgs dēls Kristers un vīrs Igors. “Viņš saprot manu aizņemtību, tāpēc reizēm gatavo vakariņas. Toties sestdien un svētdien es sevi veltu tikai ģimenei. Neuzskatu, ka mājas solis gulstas uz sievietes pleciem, tāpēc mēs ar vīru protam sadalīt pienākumus,” saka L. Belova. Brīvajā laikā Ligita labprāt atpūšas, lasa žurnālus, bet vasarā viņas aizraušanās ir dārzs.
L. Belova uzskata sevi par laimīgu cilvēku. “Sargeņģelis mani vienmēr uzmana. Esmu cilvēks, kas iesākto kārtīgi padara līdz galam. Man ir svarīgi, lai būtu kontakts ar cilvēkiem, ar ko kopā strādāju. Man nepatīk konflikti. Vienmēr atzīstu savas kļūdas.
Ir dzejas rindas: “Visu vari, ja tu mīli sauli, brīvi, pavasari!” Tas arī ir manas dzīves vadmotīvs. Man vajag brīvību, lai varu darīt to, kas man nepieciešams,” viņa atklāj.
