Dzīvē katram gadījusies situācija, kad, šķiet, nolaižas rokas un nav vairs spēka cīnīties. Tas var būt īslaicīgs vājums, taču var arī iestigt… Tieši tādēļ ir svarīgi, ka šādus brīžus kāds pamana un ir blakus – ar palīdzīgu roku, padomu vai vienkārši labu vārdu. Bieži ar blakus būšanu vien nepietiek un situācijā ir jāiesaistās profesionāļiem. Redakcijas rīcībā nonācis kādas ne-vienaldzīgas alūksnietes, sauksim viņu par Mariju, stāsts par kādu 49 gadus vecu alūksnieti (stāstā dēvēsim viņu par Ilzi), kuru piemeklējis ievadā aprakstītais liktenis.
Sieviete strādājusi medicīnas nozarē, kur raksturota kā laba speciāliste, vēlāk izveidojusi savu privātbiznesu. Veidota ģimene, ir pilngadīgs dēls vidusskolas pēdējā klasē. Laulība gan neizdevusies un šķirta, krīzi piedzīvojusi arī Rīgā uzsāktā uzņēmējdarbība – savs salons. Situācija visai prozaiska – nenomaksāti kredīti, arvien dziļāki parādi, kas, laikam ritot, tikai uzkrājas sinhroni ar pieaugušo izmisumu, kas vainagojas depresijā. Sievietei konstatēta psihiska saslimšana, nozīmēta stacionārā ārstēšana. Pēc tās pieņemts lēmums atgriezties dzimtajā pilsētā, jo Rīgā, kur nodzīvoti desmit gadi, jau vairs nav bijis, kur iet. Alūksnē sākušās līdzīgas likstas. Nesaņemot pietiekamu palīdzību un uzmanību no tuviniekiem, sieviete izmisumā nonākusi tik tālu, ka dzīvo daudzdzīvokļu nama kāpņu laukumā. Tur viņu pamanīja Marija.
“Ar Ilzi esmu pazīstama jau kopš viņas bērnības, jo mani bērni ir viņas vienaudži. Bērnība viņai nebija diezko gaiša, vecāki šķīrušies, maz laika veltīja bērniem, mamma ļoti dzēra… Varbūt tur arī ir meklējamas kādas saknes tam, ka dažbrīd nomaldies, jo vienu grūtības norūda, citu salauž. Arī vēlāk virspusēji zināju, kā Ilzei iet, – biju redzējusi gan kopā ar ģimeni, ar mazo puiku, gan priecājos, ka uzsākusi Alūksnē savu biznesu. Tādēļ vēl jo vairāk biju pārsteigta par bēdīgajām pārmaiņām – par krīzi attiecībās un biznesā, kas izraisīja depresiju,” stāsta Marija.
Pavasarī, kad bijusi izmisuma kulminācija, Ilze izdarījusi, kā pati to tagad vērtē, bīstamu muļķību – proti, pārgriezusi sev vēnas.
“Būdama mediķe un zinot, kā tas var beigties! Apziņas aptumsumā aizmirstot, ka viņai taču ir dēliņš! Protams, viņa nokļuvusi Tvaika ielā, kur lietoti medikamenti cerībā uz atlabšanu. Pēc nervu klīnikas viņa Rīgā padzīvojusi te pie vienas klientes, te pie otras, tad pie mana dēla…
Tad Ilzes brālis viņu pārveda uz Alūksni un izmitināja pie sevis. Taču brāļa ģimenei pašiem mazs dzīvoklītis, un ar nervu slimnieku jau nevar šā un tā, tur vajag pacietību, mieru… Arī finansiāli tā ir viena mute vairāk, būsim godīgi. Brālis ieteicis ievākties pie mātes, kam ir brīva istaba, bet Ilzes māte nav cilvēks, kurš var otram palīdzēt, drīzāk otrādi. Tur pulcējas kompānijas, notiek iedzeršanas, un meita tam ir traucēklis. Atdeva Ilzei somu, aizslēdza durvis un teica, lai iet, kur grib… Tas viss arī nesaudzēja jau tā traumēto nervu sistēmu, un galu galā Ilze apmetās manas mājas augšējā stāva koridora laukumiņā. Es pat sākotnēji to nezināju, jo dzīvoju pirmajā stāvā. Kad uzzināju, biju šokā, bet ilglaicīgi pie manis arī nebija vietas, kur apmesties. Tad nu sarūpējām matracīti, un viņa dzīvo koridorā,” stāsta Marija.
Vai ar pabalstu pietiek?
Ilze kāpņu telpā mitinājusies vismaz trīs jūlija nedēļas, līdz Marija saņēmusies un aizgājusi uz Sociālo pārvaldi. “Izstāstīju situāciju, bet uzreiz neviens neatnāca. Pēc tam darbinieki ar Ilzi tomēr bija satikušies, nezinu, ko viņi runāja, bet izskatījās, ka tam nav bijis jēgas. Vai nu viņa visu savu bēdu stāstu neizstāstīja, vai viņai visu nepajautāja, bet nekas tālāk nenotika. Ilzei piedāvāti 100 eiro, ieteikts stāties bezdarbniekos un piedāvāta pagaidu dzīvesvieta. Viņa solījusies pāris dienas padomāt, bet beigās atteicās. Paldies, ka sociālie iesaistījās, bet vai ar to pietiek?” retoriski jautā Marija. Viņa uzskata, ka sociālajam dienestam vai kādai citai palīdzības organizācijai būtu jāpalīdz Ilzei sakārtot dzīvi, lai izveidojas vismaz kaut kāds pamats zem kājām. “Es pat teiktu, viņai mazāk vajag materiālo kā garīgo palīdzību, drīzāk vajadzīgs tāds kā asistents, kas palīdz spert vajadzīgos soļus, jo ir taču liela papīru birokrātija un pat vesels cilvēks nezina, kur jāgriežas, lai to vai citu lietu atrisinātu,” saka Marija.
Adekvāta, bet “pazudusi”
Pēc viņas stāstītā, Ilze devusies uz Nodarbinātības valsts aģentūru, bet tur pieejamās vakances viņu īsti nav apmierinājušas. “Nu, kāds Ilze konditors, pie tam šādā dvēseles stāvoklī! Arī tur vajadzēja vairāk pajautāt, kas cilvēkam galvā notiek, nevis tikai formāli piedāvāt konditora vakanci,” spriež Marija. “Viens gudrs cilvēks viņai ir vajadzīgs, kas dabū kaut ko no viņas galvas ārā un var ieteikt, kā tālāk rīkoties. Mēs taču neviens tāds speciālists neesam, tur vajag psihologu. Kādu, kas iedod to pavedienu,” tā izpalīdzīgā alūksniete. “Ilze agri ceļas, nervozi staigā, ir tāda tramīga, viņai bail iziet uz ielas, bail, ka viņu pazīs, uzdos jautājumus… Viņa ir labs cilvēks, adekvāta, bet tāda kā pazudusi. Kā strauss iebāzusi galvu smiltīs un gaida, lai viss pāriet,” spriež Marija. Viņa zina stāstīt, ka pašlaik Ilzei atkal izdevies īslaicīgi apmesties pie mātes, bet Marija pieļauj, ka tas nebūs uz ilgu laiku.
“Uz kapusvētkiem bija atbraucis arī dēls, kurš dzīvo Rīgā pie tēva. Teica, ka mammas ļoti žēl, bet viņš vēl nav pietiekami nobriedis un finansiāli stabils, lai spētu palīdzēt,” vērtē Marija.
Ilzes glābšanas operācijā nu jau iesaistījušies arī citi Marijas kaimiņi, taču līdzcilvēku palīdzība var būt tikai īslaicīga, jo katram tomēr ir sava dzīve, un ne vienmēr kaimiņš var būt klāt. “Var rītā iedot kafijas krūzīti, uzklausīt, vakarā pacienāt ar vakariņām, reizumis izmazgāt drēbes, bet tas faktiski ir arī viss, ko līdzcilvēks var darīt. Tas ir ļoti smagi,” saka Marija.
No pagaidu mājokļa atsakās
Smagi kļūst ikvienam, kurš uzklausa šo stāstu. Vēl jo vairāk, Marijas kundze uzdod jautājumu, ko varētu jautāt mēs katrs – vai Ilze ir vienīgā, kura varētu nokļūt šādā situācijā, un, ja ne, – kā mēs šiem cilvēkiem varam palīdzēt?
Ar šādu jautājumu vērsos Alūksnes novada Sociālo lietu pārvaldē. Tās vadītājs Arturs Upīts apstiprināja, ka 22. jūlijā iestādē vērsusies minētā Marijas kundze, un viņai ieteikts uzrunāt pašu Ilzi, lai viņa viena vai, ja vēlas, kopā ar Mariju atnāk parunāties. “Tā kā vizīti nesagaidījām, 25. jūlijā mēs ar kolēģi paši viņu uzmeklējām norādītajā adresē, kur apliecinājās, ka Ilze mitinās kāpņu telpā. Parunājāmies un uzzinājām, ka sievietei pašlaik ir materiāla rakstura problēmas, arī attiecību grūtības ar tuviniekiem – māti, brāli un dēlu. Februārī viņa pārtraukusi darba attiecības, no marta līdz maijam atradusies stacionārā psihoneiroloģiskajā klīnikā, savukārt Alūksnē atbraukusi jūlijā. Pie mātes un brāļa dzīvot neesot iespējams, tādēļ arī šī situācija ar apmešanos kāpņu telpā,” situāciju īsumā atstāsta A. Upīts. Ilzei uzreiz piedāvāts braukt līdzi, lai nogādātu viņu pieņemamā miteklī krīzes istabā. Viņa atteikusies, bet, kā norunāts, nākamajā dienā atnākusi uz tikšanos pārvaldē. “Runājāmies vismaz trīs stundas, uzklausot Ilzes bēdu stāstu un izrunājot arī visus iespējamos palīdzības variantus, taču ne pie kā konstruktīva nenonācām. Ilze atkārtoja savu sakāmo par “dziļo bedri, kurā viņa ir iekritusi un nekādi netiek ārā”, un vairāk nekādu ieinteresētību par tikšanu no bedres laukā mēs nesagaidījām,” stāsta A. Upīts.
Piedāvā pat darbu
Viņš arī uzskaitīja, kāda palīdzība Ilzei piedāvāta: pirmkārt, materiālais pabalsts krīzes situācijas risināšanai, tajā skaitā apmaksāti jurista pakalpojumi maksātne-spējas procesa uzsākšanai; otrkārt, dzīves vietu uz laiku – krīzes istabu, kā arī psihologa konsultācijas. “Pie tam, ņemot vērā, ka klientei ir medicīniskā izglītība, mums tobrīd bija iespēja piedāvāt viņai pat darbu. Bijām gatavi sniegt visu saistošajos noteikumos paredzēto palīdzību un pat vairāk, bet sieviete diemžēl atteicās, apliecinot to ar savu parak-stu. Cik man zināms, viņa nav reģistrējusies arī Nodarbinātības valsts aģentūrā,” stāsta A. Upīts. Tāpat viņš Ilzei iesaka pārskatīt savas personīgās iespējas un varbūt mēģināt atrast iespēju ievākties kādā no viņai pašai piederošajiem dzīvokļiem Alūksnē, kuros ielaisti īrnieki.
Vajadzīga paša griba
Ar jauno klienti uzsācis darbu sociālais darbinieks, kurš strādā tieši ar krīzes situācijā nonākušiem pieaugušajiem, līdz ar to A. Upīts norāda, ka faktiski Ilzei ir arī atbalsta persona – sociālā darbiniece, pie kā vērsties ar visiem neskaidrajiem jautājumiem. Darbiniece runājusi arī ar Ilzes tuviniekiem. “Saprotam, ka viņai ir bijušas psiholoģiska rakstura problēmas un noteikta ārstēšanās, tādēļ pašlaik gaidām informāciju no medicīnas iestādes par Ilzes veselības stāvokli, lai zinātu, kā tālāk rīkoties. Sarunās sieviete ir adekvāta un šķietami pie pilnas saprašanas, taču nekādas viņai uzstādītās diagnozes neatzīst. Pieļauju, ka tomēr ir kāda psiholoģiska rakstura trauma, kas jāpārvar, jādzer zāles, jāārstējas. Mūsdienu trauksmainajā laikmetā tas nav nekas neparasts, taču pašam ir jāgrib izārstēties,” saka A. Upīts.
Aicina tuviniekus sniegt atbalstu
Arī pārvaldes vadītāja vietniece Ina Raipule nenoliedz situācijas problemātisko un skumjo raksturu, taču uzsver, ka sociālais dienests var tikai palīdzēt piecelties, bet pašam cilvēkam jābūt gribai uz kājām noturēties.
“Mēs neesam represīvā iestāde, un ar varu neko nevaram panākt. Ilze savā bezpalīdzīgajā stāvoklī mēģina iet to vieglāko ceļu – brokastis pie viena, pusdienas pie cita, naktsmājas – pie trešā. Arī līdzcilvēku atbalsts nav neizsmeļams. Jo, ja grib nostāties uz kājām, ir mazliet jāpiepūlas. Ir jāiet pie jurista un jātiek galā ar parādiem, ir jāiet uz Nodarbinātības valsts aģentūru, ir jāiet pie speciālista, kas palīdzēs sakārtot domas. Un pats galvenais – mēs esam tikai dienests, kas var virzīt, ieteikt, materiāli atbalstīt, iedot tā saucamo makšķeri, taču visvairāk šajā gadījumā cilvēkam ir vajadzīga paša griba un tuvinieku atbalsts, ko mēs šai ģimenei iesakām apsvērt,” saka I. Raipule. Viņa arī uzsver, ka pārvalde turpinās sekot Ilzes gaitām, un pauž cerību par situācijas atrisināšanos.
***
Palīdzība cilvēkam krīzes situācijā
● Ja esam liecinieks šādam vai līdzīgam krīzes gadījumam, jāvēršas Alūksnes novada Sociālo lietu pārvaldē Alūksnē, Lielā Ezera ielā 11, tālruņi 64381347, e-pasts slp@aluksne.lv.
● Jāsniedz jūsu rīcībā esošā informācija mutiskā vai rakstiskā veidā.
● Sociālo lietu pārvalde izvērtē situāciju un, atbilstoši tai, novirza jautājumu konkrētajam speciālistam.
● Speciālists, atkarībā no krīzes situācijas rakstura, apmeklē personu dzīves vietā nekavējoties vai tuvāko dienu laikā. Ja tas ir iespējams, lūdz viņu ierasties pārvaldē.
● Tiek izvērtēta nepieciešamība par sociālās palīdzības vai sociālo pakalpojumu piešķiršanu.
Pabalstu iespējas
● Pabalsti, ko var saņemt personas ģimene, izvērtējot tās materiālo situāciju: pabalsts garantētā minimālā ienākumu (GMI) līmeņa nodrošināšanai, dzīvokļa pabalsts, pabalsts ēdināšanai, pabalsts mazgāšanās pakalpojumu apmaksai, pabalsts ēdināšanai pirmsskolas, vispārējās un profesionālās izglītības iestādēs, pabalsts veselības aprūpes pakalpojumu apmaksai, pabalsts sociālās rehabilitācijas pakalpojuma mērķu sasniegšanai.
● Pabalsti, ko piešķir personai, nevērtējot ģimenes materiālo situāciju: pabalsts bāreņiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem, pabalsts audžuģimenēm, pabalsts krīzes situācijā (tā, lai cilvēks varētu nodrošināt savas pamatvajadzības faktisko izdevumu apmērā, bet ne vairāk kā valstī noteiktās minimālās algas apmērā; ja nepieciešams lielāks pabalsts, par to lemj Alūksnes novada dome), apbedīšanas pabalsts.
