Septiņi gadi izsūtījumā ir Intas Zučikas bērnība un daļa dzīves. “Tūlīt pēc piedzimšanas mums ar dvīņumāsu Guntu bija pirmais ceļojums pāri Jeņisejai. Slimnīca atradās upes pretējā krastā, tāpēc tēvs mums pakaļ brauca ar laivu. Nezinu, vai vecākiem bija pārsteigums, ka piedzima dvīnes. Toties zinu, ka mūs ļoti gaidīja, jo pirmo bērnu mammīte zaudēja dzemdībās. Protams, nevar cerēt, ka izsūtījumā iespējams saņemt medicīnas pakalpojumus labā kvalitātē,” stāsta gaujieniete I.Zučika. Viņai tādu vārdu izvēlējās tāpēc, ka tēva vecāku mājas Veclaicenē bija “Inti”. I.Zučikas vecāki ļoti mīlēja un skuma pēc Latvijas, taču ar meitām par to gandrīz nerunāja. “Vienmēr redzēju, cik ļoti mamma baidās. Taču domāju, ka no šīs pasaules viņa neaizgāja ar rūgtumu sirdī, bet piedevusi visiem. Tāpat arī tēvs,” saka I.Zučika.
– Kādu atceraties Sibīriju, ko redzējāt bērna acīm?
– Manī nav ne rūgtuma, ne pāridarījuma sajūtas. Lai gan klimats un dzīves apstākļi bija bargi, mēs ar māsu tos pieņēmām kā pašsaprotamus, jo citādus nepazinām. Otru krastu Jeņisejai nevarēja redzēt, tā šķita plaša kā jūra. Tas arī saprotams, jo upes delta plešas 60 kilometrus. Spilgti atmiņā palikušas skarbās ziemas ar purgām – sniega vētrām, kad mājas ir aizputinātas līdz pašam jumtam un sals sasniedz mīnus 56 grādus. Telpas nevarēja sakurināt, jo tundrā koku un malkas nav. Vienmēr bijām satuntuļotas. Pat Jāņos sniegs vēl šur tur nav nokusis. Vasaras ir ļoti īsas, bet septembrī jau atkal snieg. Tomēr paspēja izaudzēt redīsus un salātus, nogatavojās murakas jeb kā tur sauca – moroškas. Kad bija laba muraku raža, mamma salasītās ogas apkaisīja ar cukuru un sasaldēja muciņās. Ziemā ogas varēja ēst gardu muti, turklāt bija vitamīni. Atceros arī polārās dienas ļoti spožo sauli, no kuras stariem bija jāsargājas, lai neapdegtu. Galvenais ārstniecības līdzeklis bija zosu tauki.
– Ko darīja bērni – palīdzēja pieaugušajiem?
– Tēvs un citi pieaugušie ar tīkliem zvejoja zivis. Mamma lāpīja tīklus, tāpēc varēja palikt mājās. Mēs ar māsu gan plūcām zosis, gan cepām smilšu kūkas uz gara baļķa kopā ar krievu bērniem, tā iemācījāmies krievu valodu. Kad atbraucām uz Latviju, mamma ar mums runāja latviski, bet mēs atbildējām krieviski. Nezinu, kā tas varēja notikt. Latvijā atgriezāmies 1960.gada vasarā, kad mums palika 7 gadi. Aklimatizācija bija smaga. Gadu palikām mājās, lai apgūtu latviešu valodu un varētu sākt mācīties skolā. Tante no Latvijas mums bija sūtījusi rotaļlietas un grāmatas latviešu valodā. Taču dabā nebijām redzējušas ne traktorus, ne kokus, tāpēc, ļoti baidījāmies no mašīnām un tramvajiem, sevišķi māsa. Nepārtraukti jautājām mammai, vai tas ir koks, ko redzējām grāmatā, jo dabā izskatās citādāk. Par visu bija jābrīnās. Kad Rīgā mūs veda garām Brīvības piemineklim, jautāju, kāpēc pie tik liela pieminekļa nav neviena zieda. Mamma bija ļoti pārbijusies un centās mūs apklusināt. Kad klasē skolotāja jautāja, kādi svētki tuvojas, paziņoju, ka drīz būs Ziemassvētki, ko svinējām arī izsūtījumā. Tad nu skolotāja mammai bija jautājusi, kā viņa audzina savas meitas, jo tādus Ziemassvētkus zinot tikai vecas tantes. Protams, izsūtītos īpaši uzmanīja. Par laimi, pēc manas izrunāšanās nekas nesekoja. Tēvs vēlējās doties zvejā jūrā, jo viņš šo darbu Sibīrijā bija labi apguvis. Taču viņam neļāva, jo baidījās, ka tā varētu rasties iespēja aizbēgt uz ārzemēm. Savukārt mammai kā “valsts nodevējai” neļāva strādāt skolā. Viņa bija tautas nama vadītāja, vēlāk strādāja bērnudārzā, ar klavierēm spēlēja pavadījumu deju kolektīviem un ansambļiem. Ne es, ne māsa klavierspēli neapguva, lai gan pēc atgriešanās Latvijā mums mājās bija klavieres. Tās acīmredzot varēja atgūt no ģimenes atlikušajām mantām. Toties mana meita prot spēlēt klavieres.
– Vai skolas gados jutāt atšķirīgu attieksmi?
– Vecāki ļoti centās mūs nodrošināt ar visu, tāpēc ne ar ko neatšķīrāmies no citiem bērniem. Turklāt mums apkārt bija daudz labu cilvēku. Vēlāk gan mani nelaida uz ārzemēm, jo esot nepareizā vietā dzimusi. Taču nekādas represijas vai nelabvēlīgu attieksmi neesmu jutusi. Man pašai lielāka interese par deportācijām radās, kad biju jau pieaugusi. Kamēr vēl mācījāmies, mamma gandrīz neko nestāstīja. Turklāt padomju ideoloģija acīmredzot mūsos iepotēja, kas ir un kas nav pareizi, tāpēc arī mēs tāpat kā daudzi necentāmies iedziļināties, kas un kāpēc tika izsūtīti. Savukārt vecāki gribēja mūs pasargāt. Tagad mani bērni zina, cik svarīgi ir apzināties un saprast, kas toreiz notika. Informācijas ir daudz, turklāt to papildina manas mammas un tēva atmiņas. Tēvs un arī viņa vecāki atgriezās no izsūtījuma, bet mamma atgriezās viena ar savu ģimeni bez vecākiem. Turklāt vecmāmiņa nomira 1943.gada ziemā, tāpēc viņu ieraka sniegā. Tikai tad, kad zeme atkusa, viņu apbedīja. Kā vēlāk noskaidrojās, vectēvs bija miris jau 1942.gada janvārī Soļikamskas lēģerī. Kad skatījos ieslodzīto sarakstus, atradu tajos arī viņa vārdu.
– Kā rīdziniece nokļuva Gaujienā?
– Kad 1975.gada martā beidzu Paula Dauges Rīgas 1. medicīnas skolu, kur ieguvu feldšeres specialitāti, atnācu uz Gaujienu. Tā te ir pagājis viss darba mūžs. Varēju izvēlēties mācību iestādes nosūtījumu starp divām vietām. Tā kā Gaujiena ir tuvu Kalnienai, kur dzīvoja tēva vecāki, izvēlējos šo vietu. 25 gadus esmu nostrādājusi par feldšeri, sastapusi dzīves draugu, kopā esam izaudzinājuši bērnus un iekopuši dārzu. Kāpēc izvēlējos medicīnu? Varbūt tāpēc, ka pašai bija vāja veselība. Tik daudz ārstējoties medicīnas iestādēs, laikam iemīļoju cilvēkus baltajos halātos un viņu darbu. Tomēr mēdz teikt, ka dzīvē ir arī kaut kas jāmaina. Kādu laiku man tāda sirdsdarba nebija, bet 2000.gadā sāku strādāt par sociālo darbinieci. Arī šīs profesijas uzdevums ir līdzīgs – palīdzēt cilvēkiem. Man mamma ir stāstījusi, ka viņas mātei bijusi ļoti laba sirds – visiem centusies ne tikai palīdzēt, bet ar labdarību līdzinājusies mātei Terēzei. Māsai šī vēlme palīdzēt ir ļoti izteikta. Iespējams, arī es esmu kaut ko mantojusi.
– Dvīņu savstarpējā saikne esot ļoti stipra – vai to jūtat?
– Jā, šo saikni var just visu laiku. Tagad mums katrai ir sava ģimene, tāpēc ir citādi. Turklāt māsa dzīvo Liepupē. Taču bērnībā un skolas gados mēs visur gājām kopā. Saskaņā un savstarpējā sapratnē pagāja arī jaunība, nekad mums nav bijis, ko dalīt vai par ko strīdēties. Māsa vienmēr ir ļoti atvērta. Varbūt tāpēc es savā dzīvē neesmu izjutusi, ka kaut kā trūktu. Šķiet, ka vienmēr viss ir bijis, lai arī kādi ir apstākļi.
– Vai nav mazliet skumji, ka bērni un mazbērni dzīvo Rīgā?
– Nejūtu attālumu, jo viņi ļoti bieži brauc uz Gaujienu. Sevišķi vasarā, kad gandrīz katras brīvdienas te dūc kā bišu stropā. Brauc gan palīdzēt, gan arī pēc vecāku izaudzētajiem labumiem, gan sēņot un ogot, gan peldēties Gaujā… Dēlam ir labs darbs firmā, bet vedekla ar mazdēlu pagaidām dzīvo mājās. Jaunākais dēls vēl studē, bet arī strādā. Meitai ģimenes nav, bet ir draugs. Mums ar vīru ziemā ir mierīgāks laiks, taču vasarā te iet jautri. Ja ir māja, tad jārūpējas arī par tās apkārtni. Mums ir ļoti daudz puķu, divās siltumnīcās audzējam stādus, sējam un stādām dārzu. Man ļoti patīk daba, sevišķi mežs. Kaut kur gribas arī aizbraukt. Bērni vīram jubilejā uzdāvināja ceļojumu, lai kopā varam doties uz Holandi tulpju ziedēšanas laikā.
