Iespējams, ka ilzenieti Juri Prižavoitu vairāk pazīst kā enerģisku zemnieku. Viņš gan apgalvo, ka zemeņu, lielogu melleņu un rapša audzēšanā galvenā zinātāja ir viņa sieva Arita.
Iespējams, ka ilzenieti Juri Prižavoitu vairāk pazīst kā enerģisku zemnieku. Viņš gan apgalvo, ka zemeņu, lielogu melleņu un rapša audzēšanā galvenā zinātāja ir viņa sieva Arita. Otro vasaru Juris arvien neatlaidīgāk sevi piesaka riteņbraukšanas sacensībās.
“Cik tad cilvēks var strādāt! Ir arī jāatpūšas,” atzīst Juris. Viņš laiku treniņiem atrod pat ražas novākšanas laikā. Kad citi saka – nav laika, jāstrādā, J.Prižavoits atzīst, ka arī viņam darba netrūkst. Tomēr visu var paspēt, ja grib. Vakarā pastrādā divas stundas ilgāk, lai trīs dienas nedēļā pusdienu pārtraukumos atpūstos – dotos treniņu braucienos kopā ar Viesturu Kazaini. Droši vien abiem ir labi, ja ir kompanjons.
“Paši izvēlamies maršrutus un divās stundās apmēram 50 kilometrus ripinām uz Ādamu, pa Rezakas ceļu uz Alsviķu pusi, tad cauri mežam uz Zeltiņiem, pa veco Lejasciema ceļu un atpakaļ uz Ilzeni. Parasti sestdienās vai svētdienās ir sacensības. Pēc tām atpūšamies. Otrdien, trešdien un ceturtdien ir treniņi. Tomēr, ja nav labi laika apstākļi, varam izvēlēties citas dienas,” skaidro Juris.
Patīk ekstrēmas sacensības ar “odziņu”
No pavasara līdz rudenim ceļos un arī neceļos, jo reizēm tie ir gandrīz neizbraucami, ar velosipēdu nobraukti apmēram 4000 kilometri. Juris startējis četros Alūksnes rajona čempionāta posmos, piecos posmos “Latvijas Unibankas” kalnu divriteņu maratonā un četros posmos Igaunijas kalnu divriteņu maratonā, kā arī dažādos krosos.
“Sacensības ir dažādas. Gandrīz katrās ir arī kaut kas ekstrēms. Dažas ir pa lauku ceļiem, mežiem, pļavām un kalniem, arī pa šaurām takām starp kokiem, cauri gravām. Pirmajā gadā, kad kalnu divriteņu krosā uzkāpu kalna galā un skatījos lejā, bija sajūta – labāk lejā nebraukt. Skats bija diezgan satraucošs. Bet, kad vienreiz nobrauc, tad citreiz vairs par to nedomā,” spriež riteņbraucējs.
Tagad viņam tādu dilemmu vairs nav. Ir būts vietās, kur divritenis jāņem pār plecu vai jāstumj. Katrās sacensībās ir “sava odziņa”, tāpēc Jurim patīk dažādība. Tiesa, maratonā priekšrocības ir profesionāliem un pieredzējušiem sportistiem. Garos gabalos ar viņiem ir grūti cīnīties.
“Esmu sportojis skolas gados un arī pēc tam, bet ar kalnu divriteņiem gan nebija iznācis braukt. Kad sākās Alūksnes rajona čempionāts, Viesturs mani aicināja pabraukt. Man pat nebija sacensībām piemērota divriteņa. Paņēmu meitas, nobraucu vienu posmu “Mežiniekos” un “saslimu”,” atceras vīrietis. Pēc tam iegādājās “nopietnāku” velosipēdu, ar ko brauc arī tagad.
Riteņbraukšana palīdz nostiprināt veselību
Pēc pieciem posmiem rajona čempionātā Juris ir otrajā vietā. Viņš domā, ka savā grupā – seniori 1 (35 līdz 40 gadu veci dalībnieki) – šo vietu arī saglabās. Unibankas maratonā ir septītais. Arī tur zemāk par desmito vietu nevarētu “nokrist”, kaut katrā posmā var gadīties kāda ķibele. Nākamais posms būs 26.septembrī Smiltenē.
“Ja piedalos sacensībās, tad, protams, gribas būt pēc iespējas augstāk. Tomēr apzinos, ka neesmu profesionāls sportists. Turklāt ar riteņbraukšanu sāku nodarboties nejauši, nevis mērķtiecīgi trenējos šajā sporta veidā. Neteikšu, ka man nav svarīgi uzvarēt, bet braukšana trasē ļauj arī atslēgties no visa pārējā. Ja vēl apdzen kādu, tas ir pavisam labi,” atzīst riteņbraucējs.
Tā ir ne tikai atslodze, bet arī uzlabo veselību. Pirms pieciem gadiem J.Prižavoits pārcieta mugurkaula operāciju. Kad viņš kādam saka, ka ir operēta diska trūce un brauc ar riteni 2,5 stundas dienā, daudzi negrib tam ticēt vai arī uzskata, ka tas nav normāli. Tā nemēdz būt!
“Es esmu dzīvs piemērs, turklāt par muguras sāpēm vairs nesūdzos. Tiesa, es izpildīju visus ārsta norādījumus pēc operācijas. Mēnesi nebija atļauts sēdēt. “Vaivaros” biju uz rehabilitācijas kursu. Un pēc tam sāku fiziskās aktivitātes. Ārsts teica – jo vairāk kustēsies, jo labāk būs,” klāsta Juris. Viņu pārsteidz, ka tagad ir maz jauniešu, ko saista fizkultūras un sporta nodarbības.
Nejaušība neuztrauc, bet kavē
Par spīti nelielajai sacensību pieredzei J.Prižavoits nav bijis kritiskās situācijās. Igaunijas maratona pēdējā posmā gan abas velosipēdu riepas izlaida gaisu. Bija jābrauc divas reizes 24 kilometru aplis. 100 metrus pirms pirmā apļa finiša pārplīsa aizmugurējā riepa.
“Noteikumi ir tādi, ka jābūt līdzi kamerai un sūknim. Bet man sūknis pa ceļam bija pazudis. Nodomāju, ka nav lielas atšķirības, vai finišēju 500. vai vispār ne. Desmit minūtes noteikti paietu, kamēr montētu riepu. Nolēmu izstāties,” atzīst Juris. Turklāt pagāja vēl desmit minūtes, un nezin kādēļ gaiss izplūda arī no priekšējās riepas. Tagad viņš secina, ka tā bija melnā diena.
“Kopumā visus posmus esmu braucis stabili bez likstām. Arī rezultāti salīdzinoši nav peļami,” spriež riteņbraucējs. Igaunijā sacensībās brauc daudz vairāk sportistu nekā Latvijā – attiecīgi sporta klasē startē 1400 un 250 dalībnieki. Kaimiņi sportistus sadala koridoros numuru secībā, kur ātrākie braucēji ir sākumā.
“Mēs ar Viesturu bijām pēdējā koridorā. Pirmajā posmā tikām līdz 108. un 180. numuram. Un ar katru posmu tiekam augstākā koridorā. No tūkstoša esmu uzbraucis līdz 139.vietai. Mūsu grupa ir ļoti spēcīga, lai gan nestartē gados jauni cilvēki. Acīmredzot igauņi ir sportiskāki,” vērtē Juris.
Viņš savā grupā ir ticis 28.vietā. Pēdējā posmā varbūt varēja tikt līdz 20. vietai, bet pievīla riepas. Jau pēc pirmā apļa J.Prižavoits bija 99., turklāt otro apli viņš parasti nobrauc labāk. Riteņbraucējs nav izstrādājis noteiktu brauciena stratēģiju, bet vadās pēc situācijas.
Latvijā riteņbraucēji ir savstarpēji pazīstami, jo smiltenieši un citu rajonu sportisti piedalās sacensībās Alūksnē, bet alūksnieši savukārt startē citur.
Smiltenē bija ekstrēmas diennakts sacensības, bet Juris tās neatzīst “par nopietnām”. Pagājušajā gadā viņš bija skatītājos un pārliecinājās, kā tas ir.
