Meistars, kurš pats sevi slavē, nav augsti vērtējams, vēsta sakāmvārds. Sevis slavēšana kā negatīva izpausme attiecībās ar apkārtējiem sastopama gan klasikā, gan folklorā.
Taču mūsdienās dažkārt tiek apgalvots pilnīgi pretējais. Nekautrīgi sniegta pašreklāma varot nest pozitīvu rezultātu, īpaši darba meklējumos.
Darba intervija – nozīmīgs pasākums, kura izdošanās ir atkarīga no divu pušu saskarsmes.
“Tavas ambīcijas un motivācija liecina par to, cik lielu darbu tu esi gatava ieguldīt uzņēmuma labā. Ja arī neesi pieradusi ikdienā sevi slavēt, šoreiz nekautrējies un nenoniecini sevi.” Tā sievietēm iesaka portāls “Espati.lv”.
Rīkojas kā ienaidnieki
“Aizpildot pieteikuma anketu, nebaidieties par sevi un savu darbu stāstīt mums (latviski sakot – sevi slavēt), jo mums ir svarīgi, lai no visiem pieteikumiem varam atlasīt vislabākās kandidatūras, kas ar iegūto pieredzi spēs dalīties gan turpmāk savā tiešajā darbā, gan ar mums pārējiem, kam šajā pasākumā nebūs lemts piedalīties.” Šādu pavisam atklātu mudinājumu uz sevis uzteikšanu izsaka Latvijas tūrisma informācijas organizāciju asociācija “Lattūrinfo”, aicinot pieteikties kādam Mūžizglītības programmas “Leonardo da Vinči” projektam.
“Šodienas konkurences apstākļos spēja skaļi runāt par saviem panākumiem sniedz lielākas iespējas izaugsmei,” apgalvo “Sieviesuklubs.lv”. Pazeminot savus sasniegumus un slavējot citus, mēs rīkojoties kā savi ienaidnieki. Tiek apšaubīts uzskats: “Ja esmu pietiekami labs, ļaudis par to uzzinās paši.” Korporatīvajā vidē cilvēki esot pārāk aizņemti, lai būtu lietas kursā par to, ko dara citi. Mutvārdu ieteikumi esot laba pašreklāmas forma, tomēr, ja tā ir vienīgā, izredzes uz panākumiem krietni sarūkot. Taču interneta portāls arī brīdina: “Grūtības var radīt prasme atšķirt nekaunību no gudra mārketinga.”
Panāk pretējo efektu
“Latviešu mentalitātei sevis slavēšana nav raksturīga,” uzskata piena pārstrādes uzņēmuma SIA “Elpa” vadītājs Gundars Sisenis. “Esmu labākais”, “mani bērni ir labākie” – šādi apgalvojumi raksturojot amerikāņus un vairāk kalpojot pašiedvesmai. Latviešiem raksturīgāks esot “darbs dara darītāju”.
G. Sisenis kā uzņēmuma vadītājs pirmkārt vērtē pieņemamā darbinieka kvalifikāciju, darba stāžu, pieredzi strādāt kolektīvā. Ja pretendents sevi slavē, neesot pamata sacīto ne apstrīdēt, ne pieņemt. “Kāds tu esi, es pārliecināšos, kad sāksi strādāt.” Arī rekomendācijām neesot lielas nozīmes, tās mēdzot būt subjektīvas. “Lai spriestu par cilvēku, kopā ar viņu ir jāapēd puds sāls,” vadītājs attieksmē pret padotajiem nepieļauj virspusību.
“Bieži darba meklētāji pārcenšas – klātienes sarunā tik ļoti sevi slavē, ka darba devējam rada pretēju efektu: tu sāc apdomāt, kā šāds sevis slavinātājs spēs iekļauties kolektīvā un cik vispār no viņa teiktā ir patiesība,” saka SIA “AKG Thermotechnik Lettland” personāla vadītāja Baiba Legzdiņa.
Nedrīkst aizmirst robežu
Psiholoģe Undīne Burmeistere novērojusi, ka daudziem, it īpaši vidējās un vecākās paaudzes cilvēkiem, darba intervijas laikā ir neērti skaļi uzskaitīt savas labās īpašības. “Neprasme sevi pasniegt vai reklamēt ir biežākais iemesls, kādēļ vairāku pretendentu vidū uz kāroto darba vietu tiek izraudzīts kāds cits.”
Savukārt psiholoģe Sarmīte Voitkāne atzīst, ka, tiekoties ar nākamo darba devēju, savas zināšanas var nedaudz “piepušķot”, taču nedrīkst aizmirst robežu starp izskaistinātu patiesību un meliem. Darba devējs tos viegli var atklāt, piemēram, intervijas laikā pārejot uz angļu valodu, ja pretendents norādījis, ka šo valodu pārvalda pilnībā.
“Jābūt maksimāli godīgam pret potenciālo darba devēju, jo agri vai vēlu darbi tevi atklās,” uzskata Meldra, kura vairākkārt centusies palūkoties, vai citā darba vietā “zāle nav zaļāka”. Viņa sapratusi, ka darba devējam un ņēmējam par kvalitātes rādītājiem var būt ļoti atšķirīga izpratne, kā arī var “nostrādāt” darba devēja interese par cilvēku jomā, kas nav tieši saistīta ar darba pienākumiem.
“Neviens ar veselīgu paškritiku apveltīts sevi nelielīs, ja nebūs jau iepriekš savām prasmēm guvis praktisku apstiprinājumu no citiem,” saka Meldra. Vieglāk par sevi esot pateikt slikto, nevis labo. “Padomu šajā jomā ir simts un viens, bet mācīties var tikai no savas pieredzes,” pārliecinājusies jauniete.
JANĪNA KURSĪTE – PAKULE, LITERATŪRZINĀTNIECE, HABILITĒTĀ FILOLOĢIJAS DOKTORE
Sevis slavēšana ir latviešu nelaime. Pasaule ir pilnīgi mainījusies, un tā ir pie mums ievazāts amerikānisms, ko vajadzētu izsijāt. Ņemot visu par baltu patiesību, mēs kļūstam neinteresanti.
Mēs cenšamies saglabāt tradīciju, ka nekad nedrīkst skaļi teikt “esam izdarījuši!”, pirms neesam – hop! – grāvim pāri.
Nedrīkst krist arī pretējā galējībā, kad neticam ne paši sev, ne cits citam. Jātiek vaļā no iekšējām šaubām. Ejot pieteikties darbā, jaunie cilvēki nedrīkst teikt: nezin, vai varēšu. Ir jāmēģina argumentēt, kā ar savām konkrētajām prasmēm var būt noderīgi.
Svarīga ir sevis noskaņošana – es varu! es spēju! –, bet uz reālu darbu. Ja ir pārliecība par sevi un izpaudums ir pamatots un argumentēts, tad tas jādara zināms citiem: “Varu tāpēc, ka…”
Smalkā robeža starp plātīšanos un veselīgu pašreklāmu ir nerakstīta, un cilvēki to jūt. Plātīšanos var atšifrēt – agrāk vai vēlāk, tāpēc jātur acis un ausis vaļā.
