Alūksnes pansionāta diētas māsai Dzintrai Āboltiņai viņas septiņi auklējumi ir kā dzintari.
Alūksnes pansionāta diētas māsai Dzintrai Āboltiņai viņas septiņi auklējumi ir kā dzintari. Jo garāki stiepjas, jo lielāki palīgi viņi ir mātei. Tāpat kā dzintars izstaro saules uzkrāto gaismu, tā bērni savu sirds siltumu un mīļumu dāvā vecākiem.
“Vecākā meita Baiba mācās 10.klasē, bet pastarīte Laura – pirmajā. Kad esmu darbā pansionātā, viņi ir patstāvīgi un tiek galā arī saimniecībā Annas pagastā.
Ja mājās ir vīrs, tad, protams, viņš uzņemas daļu rūpju. Kad aizbraucu, tad strādājam visi kopā,” stāsta Dzintra.
Viņa atceras, ka pirms septiņiem gadiem saslima ar A hepatītu, bet slimnīcā ar četrus mēnešus veco Lauru neņēma, tāpēc Baiba auklēja un pieskatīja māsiņu. Viņa jau piecu gadu vecumā iemācījās adīt un slaukt govi. “Tagad mana meita ir liela. Skolā dzied, dejo un spēlē vijoli. Mājās gan iznāk mazāk būt,” secina māte.
Bērni ir patstāvīgi un čakli
No rīta pirmais ceļas Andis, kas ir 8.klases audzēknis. Viņš gatavo brokastis. Kad pārnāk no skolas, top arī pusdienas un vakariņas. Uz ezeru vai dīķi makšķerēt zivis puisis ņem līdzi ari jaunākos brāļus. Lomu paši iztīra un cep. “Andis ved zirgu ganos un pēc tam kūtī, pats var to iejūgt un izjūgt. Viņš arī tīra kūti un skalda malku. Šajos darbos brālim palīdz Aivars, kas ir trīs gadus jaunāks,” akcentē Dz.Āboltiņa. Jānim patīk strādāt ar elektroierīcēm. Viņš mammu reizēm pārsteidz ar cepumiem. Vilnis un Raimonds mazgā traukus. Māte atzīst, ka laukos darba pietiek visiem. Jānis, Andis un Aivars labprāt strādā arī kaimiņu saimniecībā – vasarā palīdz vākt sienu, rudenī – lasīt kartupeļus.
“Svētkos esam kopā. Mums ir pašiem savs Jānis, kam ļoti patīk viņa vārds, tāpēc vasaras saulgrieži mums ir visjaukākie svētki. Sanāk radi, draugi un kaimiņi, lai kopīgi iedegtu jāņugunis. Es sienu sieru, cepu pīrāgus, plātsmaizes un kotletes, bet vīrs dara alu. Tāpat kopā esam citos svētkos, bet ikdienā, protams, tik lielai ģimenei ir grūti būt kopā,” skaidro Dzintra.
Svinēs 18. kāzu jubileju
Dz.Āboltiņai patīk medicīna, bet viņa ir apguvusi pavāra profesiju, tāpēc pašlaik Dzintra pansionātā var aizvietot virtuves strādnieci. Bērnībā meitene sapņoja kļūt juriste, bet bija šaubas par savām angļu valodas zināšanām, tāpēc nemēģināja stāties augstskolā. “Dzīve mūs noliek katru savā vietā. Sirds dziļumos tomēr vēlējos apgūt pavāra mākslu, jo vecāmāte bija liela cepēja un vārītāja. Laikam no viņas kāda dzirksts manī iekrita, jo pēdējā brīdi iestājos 28.profesionāli tehniskajā skolā. Izmācījos un nenožēloju,” viņa atzīst. Pēc astoņpadsmit gadiem Dz.Āboltiņas darbs ir saistīts ar medicīnu un virtuvi.
9.jūnijā Dzintra ar vīru Andri svinēs kāzu jubileju. Viņi tikās draudzenes kāzās, kur bija jaunais pāris pēc mičošanas. Pēc tām katrs aizbrauca uz savu pusi – Dzintra uz Aloju, kur strādāja tuberkulozes slimnīcā, Andris dienēja armijā. “Pēc gada viņš atbrauca pie manis un aicināja piedalīties draudzenes kāzu gada jubilejā. Biju tik pārsteigta, sākumā Andri pat nepazinu. Nebiju domājusi, ka tas ir man likteņa sūtītais, bet drīz es no Luteres kļuvu Āboltiņa,” atceras Dzintra. Abi vienojās, ka bērnu pulciņš būs kupls. Viņa ir augusi piecu bērnu ģimenē. Vīram ir divi brāļi, tāpēc vēlējas, lai ģimenē būtu arī meitas.
Ģimene grib būt kopā
Dzintra ir optimiste un iesaka ar dzīvi neapmierinātajiem vairāk smaidīt. Katrā ģimenē ir problēmas, bet tās ir kopēji risināmas. “Baiba maza bieži slimoja ar bronhītu. Andis divus gadus ārstējās Krimuldas sanatorijā. Braucām visi ciemos. Daudz palīdzēja vīra vecāki. No Ērģemes atbrauc mana mamma, māsas un brāļi. Tā kopā spējam atraisīt samezglojumus un pārciest sāpes,” norāda Dz.Āboltiņa.
Pirms diviem gadiem Dzintra piedalījās dziednieka Oskara Peipiņa kursu nodarbībās un saņēma sertifikātu par to beigšanu. Tagad viņa spēj dziedināt. “Kas prasa, tam palīdzu. Es ļoti daudz strādāju ar zemapziņu. Kā paredzu, tā arī notiek,” viņa apgalvo. Dzintra prot uzveikt depresiju un uzskata, ka katram pašam ir jātiek ar sevi skaidrībā. Viņas mājinieki to prot un tāpēc maz slimo.
“Man patīk būt koku un puķu vidū. Tur es meditēju un saņemu spēku no kosmosa. Man patīk arī cilvēki, un mana laime ir ģimene. Mēs gribam būt kopā arī tad, kad nedzīvosim kopā, kad bērniem veidosies savas ģimenes,” saka Dzintra.
