“Tev jābūt aktīvam vai arī tu iznīksi. Vienmēr iesaisties kādās aktivitātēs,” tā, daloties savās atziņās par dzīvi, sacījusi 105 gadus vecā Mirjama Hensone. Izlasot šo izteikumu, tas raisīja pārdomas par senioriem, ar kuriem krustojušies mani ceļi gan personiskajā, gan darba dzīvē.
Savu vecmāmiņu atceros vairāk no fotogrāfijām un tuvu cilvēku atmiņām, jo kad viņa aizgāja mūžībā, tikko biju uzsākusi skolas gaitas. To gan atminos, ka man vienmēr bija mazliet bail no viņas, varbūt tas bija nopietnais skatiens, dziļās rievas sejā, kas radīja šo sajūtu… Taču līdz pat aiziešanai mūžībā viņa bija darbīga, rosījās pa māju un dārzu, veda mani uz nodarbībām toreizējā Pionieru namā.
Mana krustmāte, kura bija pedagoģe, aizgāja mūžībā 90 gadu vecumā. Gandrīz līdz pēdējam savas dzīves gadam viņa turpināja kā privātskolotāja mācīt bērniem matemātiku. Tas savā ziņā bija fenomens, jo līdzīgus piemērus nezinu, taču saprotu, ka tieši šī darbošanās palīdzēja uzturēt interesi par dzīvi, ļāva apzināties, ka viņa joprojām ir kādam vajadzīga.
Par savu iedvesmas avotu vienmēr esmu uzskatījusi kādreizējās kolēģes “Malienas Ziņās” – Annu Celmiņu un Dainu Siņeļņikovu. Anna turpināja rakstīt avīzei līdz sava mūža nogalei, bet Dainas enerģija un dzīvesspars šķituši apbrīnas vērti, sarunas ar viņu allaž uzlādējušas un pēc tam allaž ir bijis, ko pārdomāt.
Esmu pateicīga, ka man bijusi iespēja darba gaitās sastapt un iepazīt dzejnieces Kornēliju Apškrūmu, Lūciju Sāgamežu – Nāgeli un Vēsmu Kokli – Līviņu, vēsturnieku Jāni Līci. Ar pirmajām divām bijis daudz sirsnīgu sarunu un domu apmaiņas, bet V. Kokli – Līviņu, kura bija mana skolotāja Pionieru namā, apbrīnoju par viņas daudzpusīgajiem talantiem, kurus viņa pauž, rakstot dzeju, lugas, komponējot, zīmējot, un vēl un vēl. Savukārt J. Līcis savos vairāk nekā 85 gados joprojām ir tik jauneklīgs…
Ne jau tikai ievadā minētais citāts mani rosināja uz šīm pārdomām. Uz tām pamudināja arī sestdien notikušās Alūksnes novada senioru sporta spēles, kurās sastapu daudz dzīvespriecīgu un optimistiski noskaņotu cilvēku. Ja mēs, piecdesmitgadnieki, dažkārt sūdzamies par dzīves radīto nogurumu, tad no senioriem – sešdesmitgadniekiem, septiņdesmitgadniekiem un par astoņdesmitgadniekiem, ir vērts iedvesmoties, kā saglabāt interesi par dzīvi arī cienījamā vecumā.
