“Daudz baltu dieniņu diženi raženi dzīvojoti!” – tā jādzied alūksnietei Margaritai Kisļickai, jo 6. jūnijā tika svinēts viņas dzīves 80. gads. Lai arī sākotnēji kundze visai kūtri stāsta par sevi, sarunām raisoties saprotams, ka nodzīvots darba pilns mūžs.
Margarita dzimusi 1939. gadā Gulbenes pusē un atzīst, ka bērnība bijusi grūta. Viņa stāsta: “Tie bija laiki, kad vecāki dzīvoja daudzās vietās. Piedzīvojām arī karu. Slikta neesmu bijusi nekad, arī vecāki bija darbīgi, ļoti čakli – mamma kalpone, tēvs raka grāvjus un pina grozus. Abi vecāki bija strādīgi, arī es no mazām dienām zinu, kas ir darbs. Atminos, ka vēl nebija skolas laiks, bet jau strādāju pie saimnieka un gāju ganos, pelnīju, lai būtu, ar ko iet uz skolu. Ganīju govis, pusdienlaikā kapāju cūkām lapas. Brīva diena bija tikai svētdienā, tad saimnieks laida pie mammas.”
Ferma – skola – ferma
Margarita mācījusies Ozolkalna skolā Gulbenē. Viņa pati saka, ka arī tad izaugusi govij pie astes. “Gāju mammai līdzi govis slaukt ar skolas somu, uz fermu bija jāiet četri kilometri no “Stirniņu” mājām un pēc fermas uz skolu. Pēc skolas atkal uz fermu. Tāda bija mana bērnība. Aizgāju skolā, bērni smējās, ka smirdu, es jau to sapratu, ka smaka bija, nebija jau drēbju, ko pārģērbt. Taču bija tāds klases audzinātājs Svemps, kurš vienmēr teica: “Bērni, neaiztiekat Margaritu, viņa ir no darba atnākusi.”
Nokļūst Alūksnes pusē
Pēc skolas beigšanas pašmācības ceļā izmācījusies par kontrolasistenti, kas ņem analīzes un piena paraugus govīm. Šajā darbā strādājot, aizdevusies uz Alūksnes pusi, uz Liepnu. “Tur mani pierunāja strādāt par zootehniķi. Kad Liepnā tika likvidēts mūsu kolhozs, tad pārcēlos uz Kolberģi, dzīvoju “Ieviņās”. Kad aizgāju prom no šī darba, man lika atstāt sovhoza dzīvokli “Ieviņās”. Tā kā biju tur cūkkopības brigadiere, man bija pazīstama Berta Prindule, kurai bija personīgā māja, un viņa mani paņēma dzīvot pie sevis,” stāsta Rita, kuru tā ikdienā sauc visi draugi un paziņas. Tajā pašā laikā sākušies celtniecības darbi “Taidēs”, Kolberģī. Tika celta govju ferma un Margarita aizgājusi strādāt tur.
Jauna meiča celtniekos
Kad viņai bijuši 22 gadi, sākusi strādāt par celtnieka palīgu. Darbu klāsts bijis liels. “No mašīnām “gruzījām” ķieģeļus ārā, tolaik jau nebija speciālās tehnikas. Sijāju granti, skaitījos mašīnists, mehāniķis, bet jādara bija viss,” viņa teic. Daudzas sievietes darījušas šādu darbu, bet arī cilvēki daudz mainījušies, jo, kā alga saņemta, vienā dienā strādnieks bijis, otrā vairs nebijis. Sākotnēji alga bijusi 26 rubļi, kad algas paaugstinātas, palīgstrādniekiem izmaksāti 106 rubļi. Viņa atceras, ka neticējusi tam un bieži vien nolīdusi maliņā, lai vairākas reizes pārskaitītu saņemto naudu.
Neaiztieciet krievu laikus
“Tajā laikā varēja nopirkt daudz ko – tagad ir tā, ka samaksāju par dzīvokli, rēķinus un kas nu palika pāri, ar to dzīvoju. Reiz man saputēja ledusskapis, vai es ar savu pensiju jaunu varu nopirkt? Pirku lietotu. Nav man dižā pensija, bet citiem ir vēl mazāka. Tagad viss ir dārgi. Lai cilvēki neaiztiek krievu laikus, tagad nekā labāka nav. Kungiem varbūt ir labāk, bet mums, parastajiem cilvēkiem, nekas nav mainījies. Vien veikalos preču klāsts ir lielāks – ņem, ko gribi, bet nav jau naudas. Kad vēl bija lata laiki, šķita, ka naudai ir vērtība un vari ko nopirkt,” uzskata seniore.
Uzceltas daudzas mājas
28 darba gadi nostrādāti celtniecībā. Klājies visādi, katru rītu bijis jāiet uz autobusu no Lāzberģa uz Kolberģi, 6.45 jābrauc uz Alūksni un no Alūksnes uz Liteni. “Cēlām pirti, mājas, Jaungulbenes skolu, kad darbs beidzās, izlaida Alūksnē. Ja autobuss bija nokavēts, gaidīji to, brauci uz Kolberģi un pēc tam ar kājām uz Lāzberģi. Grūta un sūra jaunība. Strādāju un pūlējos, kamēr Alūksnē dabūju dzīvokli,” atceras Rita. Tad viņa tikusi celtniekos pie montētājiem, iesaistījusies Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas ēkas celšanā. Klausoties viņas stāstu, jāsecina, ka Margarita ir piedalījusies pie lielas daļas māju celtniecības pilsētā un zina tās kā savus piecus pirkstus. Vaicāta, vai nebija grūti, viņa saka: “Es paņēmu un uz vēdera uzliku 50 kilogramu maisu un gāju. Biju maza augumā, bet stipra, panest es varēju. Mani gribēja visas brigādes, jo biju čakla. Tāpēc es noteikti zinu, ka celtnieku darbs ir grūts,” saka M. Kisļicka.
Bez mīlestības nedzīvojiet
Dzīvojot Alūksnē, apprecējusies ar pirmo vīru – Brīgznu – ģeologu no Skrundas. “Sapazināmies, un tā viņš sāka braukāt pie manis, palika Alūksnē, atteicās no ģeoloģijas un arī sāka strādāt celtniecībā.” Taču izšķīrušies, jo vīrs bijis traki greizsirdīgs. Viņš aizbraucis atpakaļ uz Skrundu, Margarita palikusi Alūksnē. Laikam ejot, pavisam nejauši sapazinusies ar savu Volduku. “Izpalīdzot draudzenei, sanāca, ka saskatījos ar Valdi, viņš bija īstens alūksnietis. Tolaik strādāja gaterī un bija aizgājis uz celtniekiem par mūrnieku. Visi stūri, kuri mājām Alūksnē mūrēti, ir viņa darbs, piemēram, prokuratūras mājai,” palielās M. Kisļicka. Kopā ar Valdi pavadīti 23 gadi. “Volduks man bija labs, nekādu lielu kašķu mums nebija. Kad strādāju ēdnīcā, viņš nāca palīgā kartupeļus mizot. Ja vakaros bija bēres, tad viņš vienmēr panāca pretī vai pavadīja. Man nav neviena ļauna vārda, ko par Valdi teikt, visu darījām kopā.” Taču Valdim bijušas veselības problēmas ar sirdi. Liktenis bija lēmis, ka pēc viņa aiziešanas mūžībā jau 15 gadus Margaritas uzticama, mīļa un vislabākā draudzene ir kaķenīte Punktiņa.
Par dzīvi nesūdzas
“Tagad es jūtos vislabāk! Pensiju saņemu, maksājumus nomaksāju, vasarā maksāju avansu par apkuri, lai ziemā vieglāk, un tā, ka būtu jāraud vai jāsūdzas, tā man nav. Par savu dzīvi es nemaz nesūdzos, draugi man ir, paziņas ir, kaimiņi visi labi, visi sasveicinās. Vistuvākie man ir kaimiņi Bērziņi, zinu, ja kas notiks, piemēram, krāns tecēs, varu vērsties pēc palīdzīgas rokas, viņi mani neatgrūdīs. Nav man arī vientuļi – ja gribu, aizeju pie “družas” Skaidrītes, kura ir mana īstenā jaunības draudzene. Ar viņu es iepazinos Liepnā, mēs abas vēl tagad nevaram saprast, kā sapazināmies, bet līdz šai baltai dienai esam draudzenes. Vienmēr varam uzticēties viena otrai, pārrunāt visu, nevis kā tagad, kad daudziem bieži nākas vilties cilvēkos. Garlaicīgi man nav,” smaidot saka jubilāre.
Strādātu vēl, ja varētu
Viņa atzīst, ka joprojām strādātu, ja varētu, jo kādreiz braukājusi uz laukiem vai pie draudzenes uz dārzu, kur ravēts un vākta raža. Pašlaik vienīgā problēma ir redzes zudums vienai acij. “Galvu uz leju ilgi nevar turēt. Bet labi, ka redzu vismaz ar vienu aci. Lai vai kā, uz kapiem tāpat eju bieži. Jūtos labi. Lai vēl dod spēku staigāt, dzīvot, baudīt. Kājiņas man klausa, tas ir galvenais,” priecīgi saka Margarita Kisļicka.
