“Manuprāt, cilvēkam tas ir liels un svarīgs dzīves uzdevums – saprast sevi un sava prāta dabu. Tad mēs vienkārši varētu būt laimīgāki,» pārliecināta psiholoģe Inga Birkmane, ievadīdama pārdomās par procesiem, kas tieši ietekmē katra lēmumus, rīcību un izjūtas. Prātu varētu salīdzināt arī ar laboratoriju, kur domu un spriedumu “vārīšanā” būtiski ievērot pareizās proporcijas. Piemēram, pievienojot pārāk daudz racionālā un pārāk maz vērošanas, izveidojas ļoti “cieta” uztvere, kas visu mēra pēc vienas skalas un nepieļauj iziešanu ārpus rāmja. “Tas mums rada drošības izjūtu. Zinu, cikos kas sāksies un beigsies, sekoju, kas kurā vecumā jāmāk un jāpiedzīvo, bet ko tas reāli dod dzīvei?” retoriski jautā Inga, aicinādama atvērt prātu un uz notiekošo raudzīties plašāk.
Skats no malas
“Plašs redzējums ir ļoti būtisks. Jo tuvāk esi kādai lietai, jo šaurāk to redzi. Tikai attālinoties, paveras plašāka aina, kas cilvēkam varētu līdzēt. Piemēram, atrodoties dziļā bedrē, lai uz kuru pusi grieztos, viss, ko apzinies, ir melnas, tumšas un aukstas bedres sienas. Turklāt šķiet, ka nemūžam netiksi laukā. Taču, ja attālinātu kameru un uztaisītu trīsdimensionālu filmiņu, pavērtos pavisam cita aina. Iespējams, ārā notiek cīņa ar zvēriem, tāpēc bedre ir drošākais patvērums, kur atrasties. Bet varbūt tumšā un aukstā vieta ir daļa no tuneļa, un vienu dienu tavas asaras tajā izgrauzīs durtiņas,” tēlo I.Birkmane, gan atzīdama, ka cilvēka prātam ļoti grūti nākas raudzīties ārpus sevis. Tas labāk spoguļo.
“Daba tā paredzējusi, ka cilvēks tās lietas, kas notiek ap viņu pašu, nepazīst un nesaprot, ja vien nav uz to trenēts. Varam tās ieraudzīt tikai, ja atrodam ārpusē. Tāpēc arī mums vajadzīga valoda, jo verbalizējot varam sevi vislabāk identificēt un atpazīt,” turpina psiholoģe. Tomēr ar spoguļošanu nevajadzētu pārāk aizrauties, jo nemitīga salīdzināšana, tiesāšana un mērīšana liecina par nedisciplinētu prātu.
Pieradums veidojas pusgadu
Vēl prātam patīk pierast. “Kvantu fizika ļoti precīzi izpētījusi, kas notiek cilvēka smadzenēs, veicot konkrētas, pazīstamas darbības. Tā rīkojoties, starp neironiem veidojas tādas kā saitītes, ķēdes, kuru var būt ļoti daudz. Līdzko pierodam veikt kādu darbību, piemēram, attiecīgās situācijās vienmēr dusmoties, šīs neironu saites nostiprinās. Savukārt, ja mēs apzināmies un iemācāmies kārtīgi vērot, varam saikni izmainīt, ka tā izkalst kā upe tuksnesī. Vajadzīgi aptuveni seši mēneši, lai izveidotu jaunu, tāpēc nevajag satraukties, kāpēc uzreiz nav rezultātu. Lai pierastu reaģēt emocionāli citādāk, nepieciešams laiks un nemitīga atkārtošana,” norāda I.Birkmane.
Lietu daba
ir mainīga
“Mēs ļoti daudz runājam, intelektualizējam un racionalizējam, bet izrādās, ka pasauli var piedzīvot vērojot un jūtot,” atzīst Inga, pauzdama pārliecību, ka šo prasmi var veicināt jau agrā bērnībā. “Vācijā, piemēram, darbojas bērnudārzi dabā. Lai kādi būtu laika apstākļi, mazie, protams, pienācīgi sagatavoti, iet vidē – mežā, pie upes vai pilsētā. Viņi mācās sajust, novērot, saklausīt skaņas, atpazīt dzīvnieku pēdas. Izrādās, bērniem tas nemaz nekait. Viņi nav saspiesti vienā grupiņā, kur mazos aprūpē, rāda bildītes. Tā vietā viņi dodas pilsētā, kur jāsatiek cilvēki. Vērojot bērns iepazīst sevi, saprot, kas ir citi, mācās uzticēties savām izjūtām, tā veidojot savu pasauli.”
Tomēr prāts parasti tiecas rāmēt. “Lietu daba ir ļoti mainīga. Tā ir tikai ilūzija, ka varam ko novērtēt. Vīrietis pasaka sievietei, ka mīl viņu, un viņai šķiet, ka tas ir kā akmenī iecirsts uz mūžu mūžiem, bet patiesībā šajā brīdī viņi vien izdzīvoja mīlestības atmosfēru. Pienāk jauns rīts, un izjūtas pēkšņi ir citas. Vai tas nozīmē, ka vīrietis viņu vairs nemīl? Un “panesās” izskaidrošanās… Tas ir dabīgi, jo meklējam drošību,” raksturo
I.Birkmane, piebilstot: “Jo prāts nedisciplinētāks, jo tam svarīgāki apgalvojumi, definējumi un lietu nosaukšana vārdā, ka viss ir skaidrs un droši zināms. Jo vairāk vēroju, jo saprotu, ka viss ir relatīvs, tomēr atkarīgs no manis. Ja krīzes situācijā nevaru atrast darbu, tas atkarīgs no mana prāta, vai spēšu pārkāpt domai, ka nemūžam nestrādāšu par trauku mazgātāju! Bet varbūt tieši tur satikšu kādu, kas izmainīs manu dzīvi.”
Visi vienā ķīselī
Tomēr vērošanā var arī apjukt, tāpēc būtiski šajā procesā iesaistīt vēl kādu, aprunāties, savākt viedokļus, kas veido plašāku skatījumu. “Latvijā tas ļoti grūti padodas, bet svarīgi veidot sociālos tīklus, komunicēt, tāpat vien veikalā vai uz ielas uzrunāt cilvēkus. Tas sniedz atbalsta sistēmu, ka tava lieta ir universāla un savstarpēji saistīta – ko piedzīvo tu, to arī visi, tikai citā brīdī. Esam kā odziņas ķīselī. Ja viena izšķīst, tas ietekmē pilnīgi visus, tāpēc ir eksistenciāli svarīgi, ka otram iet labi. Tāpat, ja izdaru ko sliktu, palaižu to “ķīselī” un agrāk vai vēlāk saņemu pretī. Ja prāts to neapzinās, tas vienkārši visu atreaģē,” teic Inga, vēlreiz mudinot iepazīt sava prāta dabu un ciešāk satvert tā grožus, lai kā nekontrolēts zirgs tas neizdara daudz posta.
