Visiem zināms, ka Alūksnē ir ne tikai čakli talkotāji, bet arī aktīvi sportotāji. Turklāt Alūksnē sportot var un grib ne vien tikai cilvēku lokā, bet arī kopā ar saviem mājas mīluļiem. Šādās avantūrās iesaistās arī alūksniete Elīna Akmentiņa, kuras aicinājums ir sports un neviltota mīlestība pret četrkājainajiem draugiem. 27. aprīlī norisinājās ne tikai Lielā Talka, bet arī biedrības “Remis” rīkotās suņu sporta sacensības “Lizums 2019 ”, kurās startēja arī Elīna kopā ar sunīti Rendu.
– Pastāsti, lūdzu, par sevi…
– Esmu Elīna Akmentiņa, dzīvoju Alūksnē. Strādāju Alūksnes pilsētas Bērnu un jaunatnes sporta skolā, esmu direktora vietniece izglītības jomā un lietvedības sekretāre. Pēc izglītības esmu pedagogs un man ir daudz hobiju, sākot ar skriešanu, tāpat kinoloģija jeb suņu apmācīšana, fotografēšana, velobraukšana, peldēšana, māksla. Mans dzīves moto – visu var, ja labi grib!
– Par saviem esi izvēlējusies vairākus sporta veidus. Pastāsti, kāpēc to dari, kad aizsākās tava interese par sportu?
– Sportam pievērsties sāku pirms kādiem pieciem gadiem, tad meitiņai Merisai bija jau četri gadiņi. Aizvedu uz pirmajām skriešanas sacensībām Zeltiņos “Mizojam, ka prieks!”. Lai rādītu piemēru bērnam, nācās skriet arī pašai. Tā tas turpinās jau piekto gadu…
– Vai ar sportu esi aizrāvusi arī citus ģimenes locekļus?
– Vīrs sporto hobija līmenī – divas sezonas piedalījies velo sacensībās “Līkloči papardēs”. Divus gadus abi kopā esam piedalījušies “Stipro skrējienā” Ilzenē. 2017. gadā startējām kopā, bez vīra palīdzības grūtos šķēršļus septiņu līdz astoņu kilometru garumā nebūtu izturējusi – palīdzība un atbalsts bija fantastisks! Pagājušajā gadā startējām četru cilvēku komandā, visi spēcīgi, tik es biju kā “enkurs”. Šogad ļaušu, lai startē individuāli, lai parāda ko spēj. Iesaistos tādās sporta sacensībās, kur var piedalīties arī Merisa, piemēram, sacensībās “Mizojam, ka prieks”, Alūksnes parka seriālā. Jau uzsāku otro sezonu suņu sporta sacensībās. Lai gan meitiņas sporta veids jau no pieciem gadiem ir džudo, tomēr skriet viņa sāka no četru gadu vecuma, un to darām kopā. Viena otru atbalstām.
– Cik tev ir mājdzīvnieku?
– Pagaidām trīs – kaķene Šēra, kurai ir seši gadi, gadu un astoņus mēnešus vecā suņu meitiņa Renda un jaunadoptētais suņu puika Beris, kuram ir gads un četri mēneši.
– Tavi mājas mīluļi paši tevi atraduši vai pati esi tos meklējusi?
– Šēru paņēmām no laukiem, tā ir Merisas kaķenīte. Lieku rūpēties – pabarot, tīrīt kasti, ielaist mājās, kad prasās pie loga. Tā tiek apgūtas prasmes rūpēties un mīlēt dzīvnieciņu.
Par Rendu ir īpašs stāsts. Dažus mēnešus pēc tam, kad maniem vecākiem suņu meitene devās uz “labākiem medību laukiem”, ieraudzīju sludinājumu, ka Laurencenes ielā atdod kucēnus. Piezvanīju, sarunāju tikšanos un kopā ar vecākiem devāmies skatīties. Sirdī jau zināju, ka viņi paņems vienu kucēnu. Mamma bija ar mieru un par kucēnu simboliski iedeva kādus divus eiro. Pirmo nakti viņš pavadīja pie mammas mājā, bet nākamajā rītā viņa piezvanīja un teica, ka tētis nepiekrīt audzināt kucēnu. Pārāk maz laika bija pagājis kopš suņu meitenes zaudējuma. Tā nu Rendu ņēmām pie sevis, lai gan vispār kā savu pirmo suni biju iztēlojusies vācu aitu sugas suni.
Par Beri ir pavisam cits stāsts – no mazotnes neesam audzinājuši, bet gan adoptējām no patversmes “Astes un ūsas” šī gada martā. Pirms to darīt, protams, painteresējāmies, vai suns sadzīvos ar bērniem un citiem dzīvniekiem. Kad guvām pozitīvas atbildes, devāmies iepazīties, un nākamajā dienā Beris jau bija savās jaunajās mājās. Suns par saimnieku atzina vīru Artūru, tādēļ arī vīram ir jāapmeklē suņu apmācības skola, ko viņš dara ar lielu prieku.
– Kā nolēmi iesaistīt mīluļus sportā? Kāpēc?
– Iesaistīšana aizsākās suņu skolā. Ja pašam patīk būt aktīvam un sunim arī tas padodas, tad iemācīt – tas ir tikai laika jautājums.
– No kāda vecuma suņus var vest uz skolu?
– Suņus var vest uz skolu no četru mēnešu vecuma. Manuprāt, tas ir jādara obligāti, lai suns būtu socializēts, prastu uzvesties ārpus savas teritorijas, lai nebūtu jākaunas sabiedrībā. Galvenais, lai varētu labi sadzīvot, jo disciplīnai – lielākai vai mazākai – jābūt.
– Kādās sacensībās piedalāties?
– Pagājušajā gadā sezonā tika aizvadītas apmēram 11 sacensības, labākie rezultāti – 3. vieta iesācēju grupā sacensībās “Kolka 2018” un “Ilzene 2018”.
– Kā veicās suņu sporta sacensībās, kas notika aizvadītajā sestdienā?
– Sacensībās “Lizums 2019” piedalījāmies ar Rendu, Berim vēl jāmācās. Katrās sacensībās ir trīs posmi, katru vērtē atsevišķi. Un tad vēl ir arī kopvērtējums. Jau no paša rīta Rendai nebija garastāvokļa, jutās saskumusi un pavisam bez enerģijas. Iespējams, ka karstuma dēļ. Pirmos divus posmus skrējām bez pavadas, tā rezultātā Renda izdomāja, ka var neklausīt un pēkšņi doties uz laukuma vidu un tur apgulties. Finišējām ar lielu piepūli.Trešajā posmā skrēju ar pavadu, bijām 3. vietā. Lai kopvērtējumā iekļūtu trijniekā, diemžēl pietrūka vien divas sekundes. Laiks bija fantastiski silts, bet suņiem tādā bija grūti. Sacensībās startēja 25 dalībnieki. Arī daži vietējie suņu saimnieki ar suņiem bija ieradušies, lai pavērotu sacensības.
– Kādām īpašībām jāpiemīt labam suņa saimniekam?
– Šis ir visgrūtākais no jautājumiem! Saimniekam jābūt pacietīgam, labestīgam un reizē arī stingram. Suns ir “jājūt”, lai izveidotu komandu. Piemēram, es uz Rendu nemaz nedrīkstu pacelt balsi, tad mīlule vispār neklausa.
– Cik ilgs laiks nepieciešams, lai kaut ko iemācītu dzīvniekam?
– Suņu skolā vispirms jau apmāca saimniekus, lai tie spētu saprasties ar saviem mīluļiem. Tiek apgūta pamata paklausība, tad seko arī profesionālāka apmācība, piemēram, figuranta aizturēšana, profesionāļu klasē augsto šķēršļu pārvarēšana. Lai ko iemācītu, nepieciešams ieguldīt apmācībā katru dienu savu brīvo laiku. Nav viegli, jo tas liek cilvēkam sevi disciplinēt.
– Kāds ir ieguvums, apmeklējot suņu skolu?
– Pirmkārt, tā ir socializācija gan pašam, gan savam draugam. Alūksnē ir diezgan daudz entuziastu, par katru jauniņo ir liels prieks, jo zinām, ka tā tiek izglītoti suņu saimnieki un tiek apmācīti vairāk suņu.
– Cik svarīgas ir pastaigas ar savu mīluli?
– Svarīgas, pastaigas ir mūsu mīļākā nodarbe. Pastaigai jābūt ne mazākai kā stundu.
– Vai suns tiešām ir cilvēka labākais draugs?
– Viennozīmīgi – jā!Cilvēks ir cilvēks. Citreiz gribas pabūt vientulībā, bet sunim labākā kompānija ir būt kopā ar savu saimnieku. Tāpēc visur, kur iespējams, ņemu līdzi savu Rendu. Esam bijušas gan pilsētas gadatirgos, gan pilsētas svētkos, gan sēnēs braukušas.
– Vai ieteiktu arī citiem iegādāties sev mājas mīluli aktīvam dzīvesveidam?
– Tā ir milzīga atbildība. Katram noteikti to nevarētu ieteikt, jo cilvēki ir dažādi, bet tiem saimniekiem, kuriem suns jau ir, ieteiktu nākt uz suņu skolu, lai izprastu savu suni labāk.
Loreta Jargane
