Jūlija Roslova: aktīvs dzīvesveids ir ieguldījums nākotnē daudzējādā ziņā
Smaidoša un dzīvespriecīga uz interviju ierodas alūksniete Jūlija Roslova – Alūksnes slimnīcas fizioterapeite. Pašlaik viņa ir lielas izšķiršanās priekšā – palikt strādāt Alūksnes slimnīcā, jo darbs un pilsēta viņai ļoti patīk, vai doties plašajā pasaulē un turpināt izglītoties fizioterapijā.
Jūlija atzīst, ka izvēle jau gandrīz izdarīta – viņa dosies mācīties un strādāt uz Spāniju, lai, iespējams, kādreiz atgrieztos un ieguldītu zināšanas savā dzimtajā pilsētā. Tādēļ saruna šoreiz par to, kas jauniešus mudina studēt medicīnu, strādāt rajona slimnīcā un par to, kāds ir mediķa darbs.
– Kas pamudināja kļūt par mediķi?
Šī doma radās vidusskolā, jo bija iespēja pieteikties budžeta studiju vietām Rīgas Stradiņa universitātē fizioterapeitos. Jāatzīst – pirms stājos augstskolā, es īsti nezināju, kas ir fizioterapeits… Bet, sākot studijas un ar katru gadu arvien vairāk saprotot, kas tas ir, man tas iepatikās un apjautu, cik fantastiski es varu palīdzēt cilvēkiem! Hipokrāts ir teicis, ka “nekas tā neiznīcina mūsu ķermeni, kā mazkustīgums”. To vienmēr visiem atgādinu.
Studiju laiks bija ļoti interesants – bija grūti, jo mācības notika dažādās slimnīcās, anatomikumā, bet mūsu studiju grupiņa bija kā maza ģimene un visur devāmies kopā. Studējām četrus gadus un ieguvām fizioterapeita diplomu, kas ļauj strādāt. Bet, lai iegūtu fizioterapeita sertifikātu un būtu kā autonoms speciālists, vajag vēl praksi divu gadu garumā un nokārtot eksāmenu. Es noteikti pilnveidošu zināšanas fizioterapijā, jo studijas augstskolā bija tikai pamats, kas ļauj mums attīstīties tālāk.
– Vai piekrīti apgalvojumam, ka mediķim jāmācās visu mūžu?
Jā, pilnīgi noteikti. Pirmkārt, ir daudz zināšanu, ko mēs iegūstam ar pieredzi un mācoties tālāk. Otrkārt, medicīna progresē un nemitīgi tiek izgudrots kaut kas jauns. Šajā gadījumā nedomāju medikamentus, jo esmu kustību piekritēja. Zāles cilvēks izdzer un gūst ātru efektu, bet kustības un aktīvs dzīvesveids ir ieguldījums nākotnē daudzējādā ziņā. Man tētis ir teicis: “Sākumā mēs ņirgājamies par veselību, pēc tam – veselība par mums.” Tas ir nedaudz skarbi teikts, bet patiesi, jo – ja cilvēks pirmajā dzīves posmā sevi mīl ar fiziskām aktivitātēm, tad otrajā posmā ir daudz mazāk problēmu un komplikāciju. Tāpēc cilvēkiem vajadzētu vairāk padomāt par sevi un savu ķermeni.
– Kāds ir fizioterapeita darbs?
Tas ir radošs darbs. Zinot pamatdisciplīnas un to, kā mūsu organismā funkcionē balsta kustību sistēma, mēs varam radoši izdomāt, kas un kuram pacientam konkrētā gadījumā būtu vislabākais. Fizioterapijā katrs pacients ir jāskata individuāli. Fizioterapeitam ir jāprot katru vingrojumu pasniegt tā, lai pacientam būtu interesanti – citādi nav rezultāta. Ja pacients nav ieinteresēts un nesaprot, ko un kāpēc dara, kāds būs rezultāts, tad efekts ir mazāks. Pacienta līdzdalība ir ļoti svarīga. Ja pacients ir bērns, tad arī man ir jānolaižas līdz bērna līmenim un vingrojumi jāpasniedz caur spēli. Pieaugušajiem vienmēr izskaidroju, kas un kāpēc. Ja sapratnes un vēlmes līdzdarboties no pacienta nav, tas sarežģī darbu četras reizes.
Man ļoti patīk šis darbs, jo tā ir iespēja palīdzēt cilvēkiem. Ir milzīgs gandarījums, ja sāku strādāt ar pacientu, kurš, piemēram, nevar staigāt, bet dienā, kad pēc liela darba viņš atkal var staigāt, asarām acīs saka man: “Paldies! Tas ir pateicoties jums!” – man nav lielākas algas par to, vienkārši nav.
Pie pacientiem vienmēr dodos smaidīga, jo smaids sniedz siltumu. Varbūt mans smaids pacientam ir vienīgais saules stariņš tajā dienā un viņam uzreiz kļūst labāk! Slimnīcā tas ir ļoti svarīgi.
– Kādi, Tavuprāt, ir mediķu dzīves apstākļi Latvijā?
Runāšu fizioterapeitu, nevis visu mediķu vārdā – uzskatu, ka mediķu darbs Latvijā nav pietiekami novērtēts. Gandrīz visi fizioterapijas speciālisti, ko zinu, raujas vairākos darbos. Ir ļoti grūti strādāt no agra rīta līdz vēlam vakaram. To dara gan naudas dēļ, gan tādēļ, ka trūkst speciālistu. Latvijā fizioterapija ir salīdzinoši jauna nozare, tādēļ nevar sūdzēties par darba trūkumu. Cilvēki arvien vairāk sāk izprast kustību terapijas nozīmi, tādēļ pieprasījums šim amatam ir. Uzskatu, ka finansiālais novērtējums šim amatam nav adekvāts, tādēļ cilvēki raujas vairākos darbos.
(Vairāk lasiet 9.janvāra “Alūksnes Ziņās”)
