«To, ka ar mammu kaut kas nav kārtībā, pirmie pamanīja mani paziņas. Viņi bija redzējuši mammu klīstam pa pilsētu. Izskatījās, ka viņa nesaprata, kur atrodas. Mamma, protams, to noliedza. Taču drīz vien viņas uzvedība kļuva aizvien dīvaināka. Tika noteikta diagnoze – Alcheimera slimība. Pēc tās mamma nodzīvoja divus gadus. Tas bija ļoti grūts laiks. Viņu vajadzēja nepārtraukti pieskatīt, bet man bija darbs, tāpēc mamma bieži sadarīja visādas muļķības. Izmeta vērtīgas lietas, sagrieza drēbes. Viņa pilnībā neapzinājās, ko dara un kas ar viņu notiek. Nesaprata, ka ir paēdusi, izdzērusi zāles. Kā šo diemžēl neārstējamo kaiti laikus pamanīt un bremzēt, saruna ar neiroloģi Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Ambulatoro pakalpojumu centra vadītāju Ilzi Supi.
Jūk vienkāršākās lietas
«Alcheimera slimība ir neatgriezeniska galvas smadzeņu deģeneratīva saslimšana ar progresējošiem atmiņas zudumiem, domāšanas un uzvedības traucējumiem. Vispirms pazūd īstermiņa atmiņa. Cilvēks neatceras nesen notikušo, vārdus, nosaukumus. Parādās grūtības apgūt jaunas lietas, nokārtot tādus sadzīviskus jautājumus kā samaksāt rēķinus. Sāk jukt elementāras lietas. Piemēram, gatavojot ēst, cilvēks aizmirst pielikt kādu sastāvdaļu,» skaidro I.Supe. Viņa piebilst, ka šiem Alcheimera slimības simptomiem pievienojas arī personības izmaiņas. Garastāvoklis kļūst svārstīgs. Cilvēks paliek kašķīgs, apjucis. Viņš nesaprot, par ko tiek runāts, grūti izsekot domai. Pazūdot spējām, aug depresija. «Slimnieks pats to lielākoties nemana, un arī tuvākajiem brīžiem grūti ieraudzīt izmaiņas. Uz tām parasti norāda kāds no malas. Atbrauc ciemos pēc trīs četru mēnešu neredzēšanās un jautā, kas noticis. Sākot analizēt, tad arī iespējams pamanīt šīs draudīgās pazīmes,» teic speciāliste.
Palikt aktīvam
Pētīts daudz, bet īstas pārliecības, kāpēc rodas Alcheimera slimība, nav. «Ir zināmi daži gēni, kas nosaka šo saslimšanu. Īpaši agrīnā vecumā,» stāsta I.Supe, norādot, ka ar gadiem iespēja saslimt kļūst aizvien lielāka. Pēc Kanādas speciālistu aprēķiniem, vecumā līdz 64 gadiem ar Alcheimera slimību sirgst viens no simts, no 65 līdz 84 gadiem – viens no 14, pēc 85 gadiem – jau viens no četriem. Ir pacienti, kas saslimst arī 40 gadu vecumā, taču tas gadoties ļoti reti. «Svarīga ģimenes slimību vēsture. Ja tajā kādam bijis «alcheimers», tas nenozīmē, ka obligāti saslims arī citi. Taču svarīgi to zināt, lai izvērtētu riskus.» Atsevišķos pētījumos pierādīts, ka saslimšanu veicina smēķēšana, sirds un asinsvadu slimības, nitrātiem piesātināta pārtika, atkārtotas galvas un kakla skriemeļu traumas, hronisks miega trūkums. «Nevaram izmainīt ģimenes vēsturi un vecumu, bet riskus mazināt gan spējam. Atmest smēķēšanu, sekot līdzi holesterīna līmenim, ārstēt paaugstinātu asinsspiedienu, ievērot aktīvu dzīvesveidu. Daudzi, aizejot pensijā, vairs nevar atrast nodarbošanos, kļūt apātiski. Tāpēc svarīgi palikt aktīviem gan fiziski, gan garīgi. Iet pastaigās, kopt dārzu, peldēt, vingrot, nūjot. Trenēt smadzeņu darbību – risināt krustvārdu mīklas, likt «puzles», lasīt grāmatas, līdzdarboties dažādās erudīcijas spēlēs. Būtiski piedalīties sabiedriskās aktivitātēs,” uzskaita neiroloģe.
Jāgādā par drošu u vidi
«Pie ārsta svarīgi doties nevis, kad cilvēks jau zaudējis atmiņu, bet kad parādījušies pirmie simptomi,» mudina I.Supe. Lai arī Alcheimera slimība nav ārstējama, ir medikamenti, kas spēj aizkavēt tās gaitu. Īpaši, ja saslimšana atklāta laikus. Diemžēl Latvijā Alcheimera slimības upuri palīdzību sāk meklēt novēloti, kad smadzeņu darbību un personību skārušas neatgriezeniskas izmaiņas. «Pirmkārt tiek veikti psiholoģiskie testi, kuros izvērtē atmiņu, domāšanu un uzvedību. Tiek nozīmēta datortomogrāfija, kad izmeklē galvas smadzeņu strukturālās izmaiņas,» stāsta speciāliste.
Pēc diagnozes noteikšanas lielākās rūpes par slimnieka aprūpi parasti ir uz ģimenes pleciem. «Svarīgi sagādāt tādus apstākļus, lai cilvēks nekaitētu sev un citiem, jo, slimībai progresējot, zūd atmiņa un prāta spējas. Jāgādā, lai slimnieks nevarētu nomaldīties, kā arī atgriezt ūdeni un gāzi, jo viņš aizmirst to aiztaisīt. Vislabāk, ja šādam cilvēkam nemitīgi blakus ir kopējs, tur pie rokas un vada pa dzīvi. Tad viņš jūtas droši. Ierastā vidē iespējams ilgāk kompensēt garīgo funkciju zudumu. Reizēm pacienti tomēr ir jāievieto specializētā stacionārā vai pansionātā, lai neapdraudētu sevi un tuvākos,» I.Supe atzīst, ka ģimenei slimnieka kopšana ir gana smaga nasta. Tāpēc jāmeklē un jāpieņem viss iespējamais atbalsts.
