Ar alūksnieti Ainu Senkāni sarunājamies lapenē viņas mājas pagalmā. Māju tikai pirms pāris gadiem ieguvusi savā īpašumā.
Ar alūksnieti Ainu Senkāni sarunājamies lapenē viņas mājas pagalmā. Māju tikai pirms pāris gadiem ieguvusi savā īpašumā.
Dārzā aug daudzkrāsainas puķes, apkārt valda miers un klusums, neraksturīgs pilsētas dzīvei. Ainas domas galvenokārt saistās ar iecerēm mājas labiekārtošanā, tajā tiek ieguldīta visa enerģija un līdzekļi. Bieži atmiņā viņa atsauc ainu, kāda tās apkārtne izskatījās pirms četriem gadiem.
“Māja ir viens no maniem sapņiem. Domāju, ka tas nekad nepiepildīsies. Taču saprotu, ka sapņi ātrāk vai vēlāk īstenojas. Tā bija ar ceļojumu uz Itāliju, kas piepildījās pirms trim gadiem,” laikrakstam saka Aina Senkāne.
Māja ir plaša, ar vairākiem dzīvokļiem. Tajā dzīvo arī Ainas mamma, meita Ilona ar ģimeni un dēls Ruslans, kas šobrīd strādā Īrijā. Iegādājušies šo māju arī tāpēc, lai nebūtu tālu cits no cita.
“Pirms to pirkām, uzklausīju bērnu viedokli. Kad ieraudzīju māju, sapratu, ka man patīk šī vieta ar nogāzi uz dienvidu pusi. Te viss bija nolaists. Domāju, ja cilvēkam ir rokas un vēlēšanās kaut ko darīt, tad rezultāts būs,” secina Aina. Viņai patīk strādāt dārzā, rušināties pa zemi. Aina ceļas piecos vai sešos, jo bērnībā pieradusi pie agrajām ganu gaitām, tad dodas laukā izbaudīt vasaras rīta burvību. Šajā gadalaikā Aina laukā rosās līdz pat vēlam vakaram. Ziemā nodarbojas ar lasīšanu, slēpo un atrod laiku rokdarbiem.
Profesija nav sievišķīga
Viņas darbavieta jau piekto gadu ir SIA “Alūksnes nami”, kur Aina strādā par parādu piedziņas inspektori. “Izrādās, ka šajā darbā pieteicos pēdējā dienā. Darbs nav no vieglajiem. Tas prasa nervu slodzi. Jāstaigā pie komunālo maksājumu parādniekiem ar brīdinājuma vēstulēm. Jādodas uz tiesu, jārunā ar cilvēkiem. Lielākajai daļai, protams, nav darba un arī līdzekļu,” atklāj viņa. Izrādās, ka savulaik Aina ieguvusi pavisam nesievišķīgu profesiju. Tas liekas neticami, jo viņa atstāj elegantas un šarmantas sievietes iespaidu. Aina ir celtniecības speciāliste, mācījusies tiltu un tuneļu būvniecību Ļeņingradā, uz kurieni aizvedusi nejaušība.
Kādu laiku strādājusi Jēkabpilī izvēlētajā specialitātē, bet 1975.gadā tāpat kā daudzas jaunas ģimenes aizbrauca būvēt BAMu.
“Kravājām mugursomas, ar dziesmām uz perona mūs pavadīja tālajā ceļā. Braucām apmēram sešas diennaktis. Oktobrī tur sals jau bija mīnus trīsdesmit grādi. Es strādāju par inženieri – ekonomisti, bet vīrs būvēja tiltus. Kā mēs, latvieši, svinējām visus svētkus!” atceras Aina. Tas bijis skaists laiks, ko nevarot aizmirst un kas devis pamatīgu dzīves rūdījumu. Dzīvojuši taigā vagonā skarbos apstākļos, taču jaunībā nekas nešķitis par grūtu.
Iepatīkas pirmajā reizē
Uz Alūksni Aina pirmo reizi atbraukusi 1978.gadā ciemos. Viņai šī pilsēta iepatikusies, to iemīļojusi no pirmā iespaida. Izdomājusi, ka visu mūžu Ziemeļos nedzīvos. Nav vēlējusies strādāt Ļeņingradā, gribējies atpakaļ uz Latviju, tāpēc pieņēmusi izšķirošu lēmumu.
“Daudz esmu ceļojusi, pie mammas Rēzeknē ilgi nedzīvoju. Pēc skolas aizbraucu uz Rīgu, strādāju par audēju. Tā arī ir mana vienīgā sievišķīgā profesija,” apgalvo Aina.
Alūksnē sameklējusi darbu Rēzeknes PMK, 1979.gadā tikusi pie dzīvokļa. “Nezinu, bet ar darbu man vienmēr veicas. Ir tā, ka mani darbā aicina, tas nekad nav jāmeklē. Vienmēr tajā iet uz augšu, pati brīnos. Nekad neko neesmu nožēlojusi,” atklāj Aina. Viņa apstiprina, ka dzīvē ir situācijas, kad kāds it kā palīdz. “Esmu katoliete un Dievam ticu,” apstiprina sieviete.
Grūtības spēj pārvarēt
Viņa ir optimiste, lai gan savu dzīvi nesauc par vieglu. “Grūtības ir pārvaramas, vajag tikai strādāt. Cik varu, tik daru,” vērtē Aina. Viņa bilst, ka nevarot dzīvot tikai vienai dienai, vajagot domāt arī par nākotni. Grūtajos dzīves brīžos viņai palīdz draugi. Vienu nesen pazaudējusi, to vēl joprojām smagi pārdzīvo.
“Tādi cilvēki ir vajadzīgi, ar ko parunāties, no kuriem var gūt atbalstu, kad ir grūti. Tad paliek vieglāk. Es spēku gūstu arī no dabas. Tad, kad man nebija šīs mājas, braucu uz dārzu “Sīļos”, aprunājos ar katru ābelīti, puķi un jutos labi,” apstiprina viņa.
Aina atklāj, ka jau kopš bērnības patīk makšķerēt, to joprojām nav atstājusi novārtā. Pati ir daudz ceļojusi. Apskatījusi visu bijušo Padomju Savienību. Redzēta arī Vācija, Čehija, Itālija, Austrija, Zviedrija. “Gribētu arī uz kādu eksotisku valsti aizbraukt. Eiropas pilsētas jau ir diezgan līdzīgas,” spriež viņa.
Dzīvē meklē līdzsvaru
Aina apgalvo, ka nepatīk, ja apkārt ir liels pulks cilvēku. Labi jūtas nelielās kompānijās, kur valda jautrība. Pēc viņas domām, visam ir jābūt līdzsvarā. “Man nepatīk, ja cilvēki sanāk kopā pie galda, runā un tikai dzer. Latgalē, kad sabraucam kopā svētkos, dziedam un dejojam,” apgalvo Aina.
Viņa augstu vērtē labestību un godīgumu. Ja cilvēks reiz ir piemānījis, tad Aina norobežojas tikai ar pieklājīgu: “Labdien.” Viņa uzskata, ka labu cilvēku ir vairāk nekā sliktu. “Protams, tādu, kam var atklāt sirdi, ir maz,” saka Aina.
Viņa priecājas, ka joprojām sarakstoties ar draugiem no BAMa laikiem, ar skolas draudzeni. To, ka ar katru gadu kļūst vecāka, Aina nepārdzīvo.
“Es nemaz uzreiz nevaru pateikt, cik man ir gadu,” joko Aina.
