Divpadsmit gadus vecā gulbeniete Elīna Bērziņa uzskata, ka katram jāmeklē iespēja sevi izteikt, jārod dzīves mērķis un jēga arī tad, ja kopš dzimšanas esi saistīts pie invalīda krēsla.
Divpadsmit gadus vecā gulbeniete Elīna Bērziņa uzskata, ka katram jāmeklē iespēja sevi izteikt, jārod dzīves mērķis un jēga arī tad, ja kopš dzimšanas esi saistīts pie invalīda krēsla un skaidri apzinies, ka nekad nespēsi ieskriet pīpeņu pļavā un nevarēsi kādu rītu piecelties kājās un pieiet pie atvērta loga, lai sauktu: “Es esmu brīva no visa, kas mani iegrožoja!”
“Mācos Raiskuma sanatorijas internātskolā Cēsu rajonā 6. klasē. Kādreiz šī skola bija paredzēta invalīdiem, tagad tajā mācās arī Raiskuma pagasta bērni. Apgūstam vispārizglītojošo programmu. Mums tiek radītas plašas iespējas, lai sevi varētu izteikt. Dziedu korī, apmeklēju deju kolektīvu, kur apgūstu modernās dejas. Kopīgi braucam pa Latvijas pilsētām un rādām savu deju programmu. Turklāt meitenes invalīdu krēslā, var būt arī karsējmeitenes. Un arī to mums māca Raiskumā,” stāsta Elīna. Un piebilst, ka uz skolu ciemos atbraukšot arī citi bērni ar fiziskiem defektiem, kas dejo ča-ča-ča un rumbu.
Vieglāk dzīvot tur, kur tevi saprot
Elīnai padodas mūzika, patīk ātras dziesmas. “Katru otro svētdienu skolā tiek rīkotas diskotēkas, balles. Ko skolēns izdomā un piedāvā, tas tiek organizēts. Esmu iecerējusi, ka Raiskuma internātskolā varētu rīkot skaistumkonkursu. Tad bērni paši konkursam varētu šūt tērpus. Pati nepiedalīšos, bet būšu žūrijā. Centīšos nevērtēt pēc draudzības, bet gan taisnīgi,” saka Elīna.
Kaut arī Gulbenē ir viņas mājas – vecāki un māsa Karlīna – vieglāk dzīvot Raiskumā. “Tur mēs visi esam vienādi. Arī iedzīvotāji pieraduši, ka pasaulē ir citādāki cilvēki. Gulbenē ne no visiem var gaidīt saprotošu attieksmi. Sākumā, kad apzinājos sevi, bija sāpīgi. Par to, ka es atšķiros no citiem. Ka man pievērš dažādi izskaidrojamu uzmanību. Kopā ar mammu devāmies pastaigās, līdz pieradu pie cilvēku ziņkārības,” saka Elīna.
Viņa sapņo kļūt par dejotāju vai dziedātāju. Mamma gan vēloties, lai meita iemācās strādāt ar datoru, apgūst angļu valodu. “Nezinu, vai man izdosies piepildīt savus sapņus. Skaidrs ir viens, ja gribēšu, tad viss ir iespējams,” uzskata Elīna. Un dzīvot ar šādu pārliecību esot daudzreiz vieglāk.
Vēlētos skriet līdzi vienaudžiem
Elīnas mamma Inita atceras, ka viņa ilgi ticējusi, ka bērns kādreiz patstāvīgi spers pirmos soļus. “Līdz trīs gadiem bija cerība, ka Elīna varbūt sāks staigāt. Bet brīnums nenotika. Kad pēc neilga laika (nepilniem diviem gadiem) piedzima Karlīna, izbaudīju to, kā jūtas māte, kad viņas bērns sāk staigāt. Tagad doma, ka viņa kādreiz pati piecelsies no invalīdu krēsla, ir atmesta. Ir pieņemta sāpīga realitāte. Elīna ir trīs reizes zaudēta un atgūta šajā pasaulē. Viņa izslimoja smagu pneimoniju. Neattīstītais krūškurvis traucēja elpošanu. Ārsti toreiz nedeva nekādu cerību. Tomēr meita izturēja. Šķiet, ka viņai lemts būt šajā pasaulē. Elīnai ir dots kāds uzdevums – pierādīt apkārtējiem, ka arī var dzīvot pilnvērtīgu dzīvi un uzvarēt ar labsirdību, jo nežēlību diemžēl ir izjutusi līdz sirds mielēm,” uzskata I. Bērziņa.
Mājas pagalmā ir bērni, kas ar Elīnu draudzējas labprāt, ir tādi, kas no attiecību veidošanas izvairās, un ir tie, kas smejas, kas ņirgājas. “Kad no vienaudža vai mazāka bērna ir jādzird vārds “invaļidka”, tas sāp. Neizstāstāmi sāp. Tad cenšos savam bērnam stāstīt, ka arī pieaugušo dzīvē ir nežēlība. Ir labi un ļauni cilvēki. Ar to ir jāsamierinās. Es ticu, ka labie neļaus uzvarēt sliktajam, ka labais tomēr panāks, lai neaizsargātais neciestu,” saka Inita.
Elīnas mamma uzskata, ka visas dzīves lielās grūtības Elīnai vēl priekšā. Mīlestība, balles. Vēlme ielikt savu plaukstu otrā, ietērpties baltā kleitā un teikt jāvārdu. Laist pasaulē bērnus. Tas viss ir jaunas meitenes sapnis, arī Elīnas. “Es vēlētos pati staigāt. Piecelties no krēsla un aiziet – viena. Kad mazāka biju, skolotāja lika izmēģināt “staiguli”, es nokritu. Sapratu, ka nekad nespēšu pati staigāt,” atceras mazā gulbeniete.
Ir atradusi iespējas, kā izpausties
“Uzskatu, ka arī invalīdu ratiņos sēdošiem ir iespēja dzīvi un brīvo laiku pavadīt lietderīgi. Nodarbojos ar rokdarbiem. Pavasarī piedalījos konkursā “Uzdrošinies un nāc līdzi”, kur izstādē rādīju tamborētas čības. Toreiz satikos ar prezidenti Vairu Vīķi – Freibergu. Viņa mani toreiz nobučoja. Uztamborēju šalli, adu zeķes skolotājai. Izšuju sedziņas. Sev un citiem,” stāsta Elīna.
“Var jau būt, ka mēs dzīvojam no rozā sapņiem. Bet tā ir vieglāk. Reālā dzīve ir skarba un nežēlīga. Kad to apzinies, vieglāk iztēloties sapni, kam sekot,” saka I.Bērziņa. Arī Elīna piebilst, ka brīžos, kad bijis sāpīgi, viņa centusies to neizrādīt. “Tikai tad, kad esmu viena, ļauju vaļu patiesajām emocijām. Sabiedrībā mēdzu būt dzīvespriecīga un smaidīga,” saka Elīna.
Viņai patīk lasīt grāmatas, tomēr labprātāk pašai rakstīt dzejoļus un stāstus, kuros atklājas pārdzīvotais. “Tagad rakstu par meitenēm, kas iemīlas. Tomēr zēni nenovērtē šo mīlestību. Kā meitenes cīnās par to, lai viņas ievērotu, atzītu un galvenais iemīlētu,” stāsta Elīna.
Kam atņemts, tam tiek dots dubultā
Karlīna, Elīnas māsa, stāsta, ka viņai nācies māsu aizstāvēt, jo “mājas pagalmā ir zēns, kas vairākas reizes ir uzdrošinājies Elīnai mest ar akmeņiem un koka zariem”. Elīna pasmaidot piebilst, ka tas salīdzinājumā ir nieks. “Raiskuma internātskolā bija zēns, kas slimos, invalīdus sita, gāza laukā no ratiem. Tas, ka šādu zēnu izslēdza no skolas, neko nemaina. Vietā nāk citi. Bērnu nežēlībai nav robežas,” uzskata Elīna.
Meitene zina, ka vārdi un lūgums tā nedarīt, neko nelīdz. “Tikai tas, ja paši dzīvē izjustu kaut ko līdzīgu, spētu viņus mainīt,” saka Elīna.
“To, ko Dievs ir atņēmis, vēlāk Viņš dubulti atdod. Ja Elīnai kājas ir nespēcīgas, viņai strādā galva. Viņa ir gudra un apdāvināta. Atliek tikai uzturēt spēku. Arī es baidos kādreiz salūzt zem grūtību nastas. Tomēr, kamēr būs spēks, kopā ar Elīnu cīnīšos, lai viņai būtu laba izglītība, lai viņa ir laimīga, apmierināta. Daudzi saka: ja vesels nevar dabūt darbu, kur tad vēl tāds – invalīdu krēslā. Es ticu, ka Elīna atradīs darbu. Atradīs savu vietu pasaulē, un kāds to novērtēs,” saka Elīnas mamma.
Spējusi pierādīt savas spējas
Raiskuma internātskolā pirmajā stāvā izvietoti bērni un jaunieši, kas nespēj pārvietoties. Piecus gadus viņu vidū bijusi arī Elīna. Skolotāji un audzinātāji atzinuši, ka Elīna, salīdzinot ar pārējiem, ir pietiekami spējīga, lai dzīvotu otrajā stāvā – pie fiziski veselajiem bērniem. “Zināmā mērā tas bija eksperiments. Sākumā bija smagi. Psiholoģiski apzināties, ka jākļūst patstāvīgai. Un viņa pati atzīst – lai arī tur ir grūtāk, tas pamazām pieradinot pie lielās dzīves,” stāsta I. Bērziņa.
Protams, gadās visādi. No veselajiem bērniem nākas dzirdēt lepnumu un pārākumu. “Tad es dodos pie psihologa. Viņš nezina neko par tiem cilvēkiem, kas man dara pāri. Mamma zina. Ja viņa sūdzētos, es pretī dabūtu divkārši. Es labāk visām grūtībām pāri tieku pati. Saviem spēkiem,” uzskata Elīna.
Vēlas dziedāt skaistāko dziesmu
Elīna draudzējas ar Cēsu luterāņu draudzes mācītāju Kristu Kalniņu. Viņš braukšot ciemos uz Elīnas skolu.
“Ļoti vēlos Ziemassvētku pasākumā uzstāties kopā ar viņu un savu labāko draudzeni Daigu, kas skolu jau sen beigusi. Un tad mēs visi trīs dziedātu dziesmu “Uzsniga sniedziņš balts”. Ar to man saistās patīkamas atmiņas,” iecerēs dalās Elīna.
Un ņemot vērā viņas dzīvesprieku un vēlmi pasauli darīt skaistāku un laimīgāku, atliek vien iedomāties, kā viņa kopā ar saviem diviem labākajiem draugiem dzied, bet aiz loga klusi krīt sniegpārslas, un eņģeļi priecājas tieši par šo cilvēkbērnu.
