Meža putni jau brīdina cits citu par manu ienākšanu egļu mežā, sasaucoties viņiem vien zināmā valodā.
Meža putni jau brīdina cits citu par manu ienākšanu egļu mežā, sasaucoties viņiem vien zināmā valodā. Kad ieeju biezoknī, kur lielo egļu zari sedz visu, iestājas klusums. Apsnigušie zari reizēm neiztur lielo smagumu, tie saliecas uz leju un šad tad palaiž vaļā pamatīgas sniega kupenas, radot mīkstu troksni. Tad degunā iesitas čiekuru sveķu smarža.
Meklēju, skatos apkārt, bet savu eglīti neredzu. Dažas ir, bet tās man nav pa prātam. Viena it kā ir ņemama, tā ir slaida, bet tai vidū īsi zari. Pārējās aug saspiedušās kopā, tām vienā pusē ir pavisam īsi zariņi. Nē. Eju laukā no meža. Turpinu savu gājienu pa veco Paideru ceļu, garām kādreizējai skolas vietai, kur tagad slejas lepns nams, un atkal dodos mežā. Cik patīkami iet pa apsnigušo ceļu, kur abās pusēs mani pavada varenas egles, pat nāciena mērķis tad aizmirstas. Gribas tikai iet un iet. Pēc pāris minūšu gājiena ceļš dalās pa labi un kreisi. Jūtos kā pasakā – kur doties man? Izvēlos celiņu, kas nogriežas pa kreisi. Tas ved nedaudz augšup un liekas platāks un gaišāks. Izrādās, neesmu kļūdījies, jo labajā celiņa pusē paveras nelielu eglīšu paradīze. Varenu koku ielokā tās neskartas aug mierā un klusumā. Sniegā pat pēdu nav, tātad neviens nav bijis. Žēl izjaukt skaistumu. Savu eglīti izvēlos pašā celiņa malā, ne lielu, ne mazu, manuprāt, skaistu, kā bērna zīmējumu ar vienādām skujiņām. Savai eglīšu paradīzei saku paldies un līdz nākamajam gadam.
Jau krēslo. Aukstums pieņemas, arī kājām jau ķeras klāt. Pārlaižu skatienu visapkārt, pagriežos un dodos projām, pa to pašu celiņu, tām pašām varenajām eglēm garām. Priekšā pavīd gaisma. Atkal esmu pie kādreizējās Paideru skolas vietas. Liekas, ka atrodos senā pagātnē, šķiet, tūliņ atvērsies mājas durvis, iznāks cariene Katrīna I, kura ieradusies no Krievzemes ciemos apskatīt savas dzimtās mājas, lai atcerētos tos laikus, kad viņas vārds bija Marta.
Ar troksni veras staltās mājas durvis, līksmi smejot pagalmā izskrien bērnu pulciņš. Atkal esmu tagadnē.
Pilsētai tuvojos pa veco Paideru ceļu, jo tuvāk pilsētai, jo gaišāka tā kļūst, liekas, visos logos ugunis mirdz. Ir taču Ziemassvētku laiks! Visām mājām pāri augstumā varens un stalts slejas apgaismots baznīcas tornis. Tur ērģeļu mūzikas pavadījumā skan Ziemassvētku melodijas.
Brīnišķās skaņas plūst pāri pilsētām un ciemiem, tās sasniedz būdiņas un pilis, bagātos, trūcīgos, vientuļos un pamestos.
Klusa nakts, svēta nakts,
Visi dus, nomodā
Vēl ir Jāzeps un Marija,
Kūtī Dāvida pilsētā
Jēzus silītē dus.
