Skatos, kā lēni izdeg svece, kā cita pēc citas rit parafīna asaras. Nemanot un pašai negribot, domās ieaužas pa skumju pavedienam.
Skatos, kā lēni izdeg svece, kā cita pēc citas rit parafīna asaras. Nemanot un pašai negribot, domās ieaužas pa skumju pavedienam.
Varbūt tas ir tāpēc, ka saprotu – drīz vajadzēs atvadīties no vēl viena gada. Varbūt tāpēc, ka nav sniega. Varbūt tāpēc, ka neesmu atradusi laiku vai piemirsusi kādam pateikt labu vārdu vai garāmejot uzsmaidīt. Varbūt tāpēc, ka uzzinu, ka negaidot no dzīves šķīries cilvēks, ar kuru esmu tikusies darba ikdienā, lai runātu par dzīvi. Varbūt tāpēc, ka dzīvē līdzīgi svecei izdeg ne tikai sliktais. Dažkārt diemžēl arī labais.
Gaidīšanas laiks, brīnumu laiks, piedošanas laiks. Šos vārdus sakām katru gadu. Un katru gadu solām, ka paši būsim šī brīnuma radītāji, ka iemācīsimies piedot, ka pamanīsim, kam vajadzīga palīdzība, ka sapratīsim tos, kas cenšas, jo, kā Sprīdītim saka Vēja māte, arī labā griba nav peļama.
Būsim godīgi un atbildēsim katrs savai sirdsapziņai, vai ieklausījāmies un sadzirdējām izmisušas mātes lūdzošo saucienu palīdzēt glābt dēla dzīvību? Vai tam atsaucāmies? Daļa sadzirdēja un palīdzēja, bet daļa palīgā saucienu kā nevajadzīgu apelsīna mizu tā arī aizmeta pa roku galam (mani tas neskar, es šo puisi nepazīstu) un jau nākamajā brīdī par to aizmirsa. Manuprāt, ja katrs lielākais ražošanas uzņēmums, kas darbojas rajonā, būtu atvēlējis kaut pustūkstoti latu bērna dzīvības glābšanai, ziedotā summa būtu ievērojami lielāka. Bet laikam dzīvē tā ir nerakstīta likumsakarība, ka bagātais sadzird tikai bagāto, bet pieticīgais saprot tikai pieticīgo. Naudu nežēloja tie, kam pašiem tās ir vismazāk.
Tiesības lūgt palīdzību ir ikvienam, tomēr nesaprotu, kāpēc tad, kad tā vajadzīga valstī pazīstamiem cilvēkiem, nekavējoties rodas iespēja atvērt telefona līniju, lai, zvanot uz norādīto numuru, tādējādi palīdzētu savākt nepieciešamo summu. Vai maza zēna dzīvība no lauku pagasta vai nelielas provinces pilsētas ir mazāk vērta?
Arī šogad mēs daudz runājam par to, ka vajadzīgi kultūras un izklaides pasākumi, ka dažkārt to ir pārāk maz, ka trūkst izdomas, ka ciemos nebrauc Latvijā populāri kolektīvi. Runāt ir viegli, jo vārdi naudu nemaksā. Esmu pārliecināta, ka pietiek gan izdomas, gan arī kolektīvi brauktu, ja skatītāju zāles vienmēr būtu tik pilnas. Cik no cilvēkiem rod laiku atnākt arī citkārt, kad pēc pasākuma neseko svinīgā pieņemšana? Diemžēl – neliela daļa. Pārējiem to prasa smalkais tonis.
Šis ir piedošanas un ticības laiks, ka līdz ar jauna gada pirmajām dienām spēsim būt labāki un iejūtīgāki. Tāpēc katram cilvēkam zem Ziemsvētku egles vēlos nolikt vismaz vienu sapni, kas iesaiņots un pārsiets ar sapratnes, līdzjūtības un atsaucības lentēm. Tam nav jābūt rokām sataustāmam. Sapnis var būt mūsu vēlēšanās kļūt labākiem.
