Ciemiņus jubilārs – Dzenīšu dižvītols Apē – sagaidīja skaists, rotāts vītnēm un vainagiem.
Ciemiņus jubilārs – Dzenīšu dižvītols Apē – sagaidīja skaists, rotāts vītnēm un vainagiem. Neviens precīzi nezina, cik gadu ir sirmajam milzim. Bet pilnīgi droši var teikt, ka pirmo reizi viņam svinēja svētkus. Kora dziesmas kā putni salaidās neskaitāmajos zaru žuburos, lai tajos šūpotos vēl ilgi.
“Prieks redzēt Vaidavas līcī pie mūsu dižā vītola tik daudz cilvēku. Laikam gan tas pat vispārdrošākajos sapņos nevarēja iztēloties tādas svinības. Līdz šim te ir nākuši tūristi pa vienam, pa divi, grupās, lielākās un mazākās, un visi brīnās par vareno koku. Kā vītols var būt tik liels? Apstājas apkārt, noglauda rievoto mizu ar senajiem rakstiem. Žēl, ka tos nav iespējams atšifrēt,” stāsta šī pasākuma iniciatore un organizatore Astra Binde.
Nav tik svarīgi, vai vītolam ir 100 gadu vai tomēr vairāk. Bērni un pieaugušie raksta viņam vēstules un attēlo sirmo koku zīmējumos. Vēstulēs atzīts, ka vītols dod spēku dzīvei. Koks turas stalti, spītējot vējiem. Tiesa, pirms diviem gadiem Apes koka meistari palīdzēja to sastiprināt ar trosēm. Tas bija vajadzīgs, lai neiznāktu kā kaimiņu vītolam. Šis koks vētrās sašķēlās, nespēdams turēties pretī dabas stihijai. Nedaudz tālāk ir vēl pieci “Lielanšu” vītoli. A.Binde uzskata, ka šie koki ir stādīti, iezīmējot zemes īpašuma robežu. Novadnieks Jānis Blūms apgalvo, ka tie savulaik bijuši no vītola darināti robežu mieti. Par jubilāru viņam esot grūtāk spriest, bet droši vien tas arī iezīmēja robežu.
“Paldies visiem, kas par šo dižo koku rūpējušies un sarīkojuši viņam svētkus. Manas saknes ir tepat “Blūmcikužu” mājās, kur dzīvoja mans vectēvs. Viņš 1886.gadā šīs mājas nopirka no barona fon Volfa. Ir saglabājušies dokumenti, kas apliecina pirkumu, un arī zemes plāns. Pēdējais māju saimnieks bija mans krusttēvs Jānis Blūms. Vecākie Apes un Jaunrozes pagasta iedzīvotāji droši vien viņu atceras, jo krusttēvs bija izcils muzikants un kora diriģents. Viņa meita Austra dzīvo Anglijā, bet sava cienījamā vecuma dēļ nevarēja atbraukt,” klāsta J.Blūms. Pirms kara viņš bieži vasaras pavadīja “Blūmcikužos” Apē, par ko viņam saglabājušās jaukas atmiņas.
Apes pilsētas domes kultūras, izglītības un vides pastāvīgās komitejas deputāte Veronika Ābolkalne pastāstīja, ka dižvītolu svētku rītā apciemojusi gulbeniete Ilona Vītola. Viņa ir arī šo svētku sponsore. Tāpat jubilāru atcerējās Vītola fonda stipendiāti un Dabas retumu krātuves vadītājs Guntis Eniņš. Pašvaldība pateicās par atbalstu pilsētas iedzīvotājiem un uzņēmējiem, dāvājot grāmatas un stādus. Viņi talkās palīdzējuši sakopt apkārtni. Izveidota Raganu taka, ko iezīmē slotas – raganu galvenie atribūti. Pa to ejot, var iepazīt palienu pļavas, bebru nedarbus un, protams, vērot Vaidavas krastus ar atsegtajām smilšakmens klintīm.
“Klintīs savas alas veido ne tikai čurkstes. Droši vien tur dzīvo arī raganas. Upes vidū viņām ir ierīkota burbuļvanna. Ja labi ieklausās, tad var dzirdēt dušas ūdens šalkšanu no klinšu spraugām,” atklāj vides gide A.Binde. Viņa atzīst, ka daba veido klintis pēc sava prāta, tāpēc nav zināms, vai cilvēkiem ar savu izveidoto ielu nevajadzēs atkāpties.
