Mūsdienu dzīves piesātinātība neļauj atrast īsto fokusu tam, kas mums patiešām ir vajadzīgs. Mēs vēl nekad neesam bijuši tik cieši saistīti cits ar citu un vienlaikus – tik atstatus cits no cita, kā tagad. Vienkāršas sarunas aci pret aci aizstājusi tērzēšana sociālajos tīklos vai īsziņas veidā telefonos. Sabiedrisko transportu aizstājuši personiskie transportlīdzekļi, kultūras pasākumus – televīzija un platformas, kurās varam vērot sev tīkamāko. It kā mūsu redzes loks ir plašāks kā jebkad. Ziņās varam lasīt pasaulē notiekošo. Fiziski varam neatrasties ceļojumā, bet baudīt konkrētās zemes burvību, skatoties video internetā. Šķiet, jā, cik gan tālu esam progresējuši. Bet tajā pašā laikā – vai tās nav sava veida ciešanas? Mēs skatāmies uz to, ko nevaram dabūt. To, ko nevaram baudīt paši. Mēs sazināmies ar cilvēkiem, kurus nesatiekam. Cik bieži pie jums viesojas radi? Cik bieži jūs apciemojat sev tuvos? Cik bieži baudāt sabiedrību, kultūru? Var teikt – ai, es neeju uz koncertu, jo mani tas nesaista. Bet varbūt tieši vajag baudīt arī to, kas nesaista. Tādēļ vien, ka tas paplašina redzes loku, tādēļ vien, ka esam sabiedrības daļa, un tikai cilvēks un kopiena ir svarīgākais pasaules eksistencē.
Ikdienas steigā šķiet – nav laika. Ak, ziniet, kas tā bija par sajūtu apmeklēt aizvadītās nedēļas nogales “Astro`n`out” un mūziķu apvienības “Nepāriet” koncertus! Tā bija bauda. Mūziķu sniegums un tik labi zināmās, bet sen aizmirstās dziesmas bija pieskāriens dvēselei. Un atmosfēra, kas valdīja, Jāņa Šipkēvica vārdiem, mūzikas templī – Alūksnes Kultūras centrā. Es jutu, kā cilvēki vienojās. Varējām nesarunāties, bet visi kopā bijām “uz viena viļņa” – jo gribējās celties kājās, sist plaukstas un ļauties mūzikas ritmiem. Daži pat nekautrējās dejot. Un kādēļ gan kautrēties? Sevī ir jāsargā cilvēciskais un patiesais. Nevajag ierauties tumšā stūrī un noslēgties sevī. Vajag skatīties uz pasauli kā caur atvērtu logu. Apzināti ir jāizdzīvo katrs dzīves brīdis. Vairāk vajadzētu ignorēt internetā uzlecošās reklāmas un naidīgos komentārus. Protams, ērtāk ir atrasties virtuālajā vidē un skatīties no malas. Vieglāk ir paklausīties kādu sev tīkamu dziesmu, sēžot mājās halātā un ēdot kādu našķi. Nav jāgludina krekls, nav jāpucē izejamās kurpes un jādomā par frizūru. Tomēr kaut kur dziļi sevī es jūtu, ka šī digitalizētā, mākslīgā vide, kur nav nekādu smaržu, garšu un sajūtu, nespēj sniegt man piepildījumu. Gribētos, lai ikvienam atmiņā ataust mirkļi, kā bija agrāk, kad nebija telefonu, interneta. Kad cilvēki bija cilvēki.
