Dreiškenu ģimene atkritumus šķiro jau trīs gadus. To sākuši darīt, vēl
dzīvojot nelielā dzīvoklī. “Ja godīgi, salīdzinot, kā mēs tagad
šķirojam, tie bija “ziediņi”, kaut gan tolaik likās, ka tas jau ir kaut
kas. Bet jau ir, ka sāk ar mazumiņu,” saka Guna Dreiškena.
Tā ir kā atkarība
Nopietnāk
atkritumu šķirošanai ģimene pievērsusies, kad pārcēlušies dzīvot
privātmājā. Bet vēl nopietnāk, kad viņus uzaicināja piedalīties kampaņā
“Šķiro! Tas ir vieglāk, nekā šķiet!”.
G.Dreiškena stāsta, ka tas
bija tāds kā izaicinājums četrām Latvijā zināmām ģimenēm (Gunas vīrs
Daumants Dreiškens ir bobslejists – red.) šķirot atkritumus un sekot
līdzi tam, cik daudz to paliks nešķirotajā atkritumu tvertnē. Rezultātā
uzvarētāja bija tieši Dreiškenu ģimene, un pašiem tas bijis liels
pārsteigums. “Tajās četrās nedēļās šķirošanai pievērsāmies ļoti stipri,
visos sīkumos, un mums ļoti samazinājās kopējais atkritumu apjoms,”
atceras Guna un piebilst, ka tā var ieekonomēt, jo atkritumus viņiem
nepieciešams izvest tikai reizi mēnesī.
“Atkritumus sākām šķirot
lēnām, un šobrīd tā kļuvusi par pašsaprotamu lietu, arī bērniem. Mums
tas problēmas vairs nemaz nesagādā. Tā jau izveidojusies kā atkarība.
Kad draugi atnāk ciemos, parasti jokojot prasa, kā pareizi jāsaspiež
plastmasas pudele, jo zina, ka nedrīkst to mest kopējā miskastē. Es
smejos, ka pat draugus esam izdresējuši, ka pie mums vajag šķirot
atkritumus. Arī draugu lokā šai nodarbei dažus esam parāvuši līdzi, un
arī viņi sāk pievērst uzmanību šķirošanai. Tas arī ir mērķis –
ieinteresēt vēl kādus. Ja ne šķirot, tad vismaz, lai izmēģina, kā ir to
darīt,” saka G.Dreiškena.
Tikai atrunas
Daudzi taisnojas, ka
atkritumus nešķiro, jo dzīvoklī ir maza virtuve. Guna apliecina, ka tā
nav problēma. Arī viņas ģimene savulaik dzīvojusi nelielā dzīvoklī ar
mazu virtuvi, un tas neliedzis sākt šķirot atkritumus.
“Piemēram,
papīru un plastmasu var likt vienā maisā vai urnā un tad sadalīt pa
konteineriem. Kaut gan, ja ir liels slinkums, papīru un plastmasu var
mest kopā, jo tos tāpat pēc tam saber kopā. Manuprāt, tā ir atruna, ka
atkritumus nešķiro, jo ir maza virtuve. Mums arī virtuve bija maza, un
ne jau tāpēc, ka tagad tā ir lielāka, mēs sākām šķirot. Jā, daudzi
aizbildinās, ka pēc tam sašķirotie atkritumi speciāli jāved uz
attiecīgajiem konteineriem. Protams. Bet tas arī ir tikai
aizbildinājums, jo mēs šķirotos atkritumus aizvedam pa ceļam, kad vedam
bērnus uz skolu vai bērnudārzu. Un tas aizņem, maksimums, piecas
minūtes. Nav jābrauc speciāli. Kamēr neizmēģinās un nesapratīs, ka tas
nav tik traki, būs tikai aizbildinājumi. Kaut gan, kas to lai zina,
kādam varbūt ir savi apsvērumi. Katrā ziņā mēs nevaram tagad iedomāties
savu ikdienu bez atkritumu šķirošanas,” teic G.Dreiškena un iesaka, ka
arī daudzdzīvokļu namu iemītniekiem ir vērts vairāk aizdomāties par
atkritumu šķirošanu. Viņa min kādu piemēru. “Esmu dzirdējusi cilvēku
atrunas, ka tiem, kas dzīvo daudzdzīvokļu mājās, nav jēgas to darīt.
Mana vīra vecāki arī dzīvo daudzdzīvokļu namā, un šīs mājas iedzīvotāji
ļoti aktīvi šķiro atkritumus, līdz ar to viņiem ļoti samazinās kopējais
miskastes apjoms un par atkritumiem jāmaksā mazāk. Tas ir izdevīgi arī
daudzdzīvokļu nama iedzīvotājiem,” uzsver G.Dreiškena.
Materiāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu
