Šodien, ejot uz darbu, manu skatu piesaistīja „Opel” markas automašīna. Un vai zināt, kādēļ? Jo tā bija ar kaut kādas tehnikas palīdzību izrotāta ar sarkanām sirsniņām! Īsti nesapratu, vai tās līmētas vai zīmētas. Ja nebūtu jāsteidzas, noteikti pieietu palūkot tuvāk un pataustītu.
Nu jau no sirsniņu sērgas nevar pat uz ielas aizbēgt. Jau tā cenšos veikalos sarkanajiem stendiem iet ar līkumu. Nav jau tā, ka man nepatiktu svētki… Man nepatīk emocijas, kas ar tiem saistās. Salkana mīlināšanās man vairs nav pa prātam, un piesātinātā sarkanā krāsa šķebina. Ne jau smaidošās sirsniņas, sarkanās rozes un saldās kūkas parādīs, cik ļoti mīl. Daudz pārliecinošāka mīlestības izpausme ir ciešs apskāviens, kad esmu pamatīgi uzvilkusies. Tad, kad gan viņš, gan es saprotam, ka „ziepes” lielas un labi nebūs, bet viņš tik un tā samīļo tā, it kā būtu laimējusi desmit tūkstošus loterijā! To es saucu par atbildīgu mīlestību!
