Varu tikai brīnīties, ka pašvaldību priekšvēlēšanu laikā rajonu centros un pat pagastos uzrodas partijas, par kurām četrus gadus gandrīz nekas nebija dzirdams.
Varu tikai brīnīties, ka pašvaldību priekšvēlēšanu laikā rajonu centros un pat pagastos uzrodas partijas, par kurām četrus gadus gandrīz nekas nebija dzirdams. Tāda ir Vēlēšanu likuma prasība – kandidēt pašvaldībās ar vairāk nekā 5000 iedzīvotājiem var partiju veidotie saraksti. Kā izvēlēties, kuras partijas kandidāti būs īstie, ja katrs var spriest tikai par pazīstamiem cilvēkiem?
Domāju, ka šaubas māc ne tikai mani. Ar lielāku vai mazāku interesi uzzinām, ka tajā vai citā pašvaldībā būs jāizvēlas starp vairākiem sarakstiem vai arī atliks tikai iemest urnā to pašu vienu deputātu kandidātu sarakstu. Situācija rajonu pilsētās un pagastos nav tik atšķirīga, lai vēlmei kandidēt vai atteikties no šīs iespējas būtu objektīvi apstākļi. Acīmredzot būtiska ir neapmierinātība ar pašreizējo vietējo varu vai arī personiskās ambīcijas.
Par vēlmi tikt pie varas, manuprāt, liecina atsevišķu līdzšinējo deputātu veidoti jauni saraksti. Varbūt esmu naiva, bet nesaprotu, kas līdz šim viņiem liedza darboties pašvaldībā tā, kā atzīst par labu un pareizu. Atrašanās mazākumā? Nekur jau nav teikts, ka šoreiz viņi iegūs vairākumu. Jo vairāk sarakstu, jo mazāk iespēju cerēt, ka kādas partijas vai vēlētāju apvienības deputāti būs pārsvarā. Tomēr tas ir labāks variants nekā piedāvāt iespēju balsot par vienīgo sarakstu. Valstī 111 pašvaldībās kandidātu sarakstu iesniegšanas termiņš ir pagarināts. Iepriekšējās pašvaldību vēlēšanās tādu bija mazāk, tomēr
49 pašvaldībās vēlēšanas notika ar vienu sarakstu.
Vēlētajiem ir maz informācijas par pašvaldībās notiekošo un vēl mazāk par jaunajiem deputātu kandidātiem. Nevienu no viņiem masu saziņas līdzekļi nedrīkst pieminēt, jo tā būtu slēptā reklāma. Tiesa, katras pilsētas domes un pagasta padomes darbinieki, tāpat valsts un privāto uzņēmumu, iestāžu darbinieki žurnālistiem stāsta to, ko un kā vēlas. Pārējais ir baumas, kam saņemt noliegumu vai apstiprinājumu ir gandrīz neiespējami. Cilvēciski tas ir saprotams, jo neviens negrib atzīt kļūdas, bet tikpat muļķīgi būtu iedomāties, ka kāds varētu bez tām iztikt. Absurda situācija veidojas, kad kāds deputātu kandidāts ir vienīgais informācijas avots vai arī viņa viedoklis ir nepieciešams patiesības noskaidrošanai.
Rodas sajūta, ka kārtējo reizi no viena grāvja ir iebraukts citā. Vienīgā iespēja ir diskusijas, kurās var aicināt pretendentus tikties aci pret aci un apliecināt savu programmu izpildes iespējas. Vai kāda no iepriekšējām ir izpildīta? Nav gandrīz neviena, kam to jautāt, jo lielākā daļa deputātu kandidātu ir citu partiju un vēlētāju apvienību sarakstos. Tomēr jautājumus vajadzētu uzdot, ja gatavojaties izpildīt pilsoņa pienākumu un balsot.
