Lai gan precīzas informācijas nav, statistikas dati liecina, ka jau šobrīd no Latvijas uz Īriju un Lielbritāniju darbā aizbraukuši vismaz 100 000 viesstrādnieki. Nereti dzirdēts, ka viņiem pārmet pašlabuma meklēšanu.
Gluži tāpat kā vieglprātību piedēvē visiem, kuri ar kredītu bankā mēģinājuši uzlabot dzīves apstākļus. Tas sāp. Manuprāt, šādus apgalvojumus izteikt var tikai tie, kuri nekad nav izjutuši, kā ir tad, kad nav vairs naudas ne pārtikai, ne maksai par dzīvokli. Katrs vēlas būt laimīgs un dzīvot labi tagad, nevis kaut kad tālā nākotnē. Citās valstīs ekonomikas atveseļošanās būšot jūtama jau nākamā gada otrajā pusē. Bet Latvijā? Nav informācijas. Vai arī tā ir slepena kā Starptautiskā Valūtas fonda nosacījumi aizdevuma saņemšanai. Ar tiem visu laiku biedē, bet neatklāj, kādi tie ir. Acīmredzot uz fonda prasību rēķina vēlas manipulēt.
Skumji, ka atkal un atkal mums prasa savilkt jostas. Kamēr jostas cilpa nav vēl ap kaklu, daudzi nolemj doties prom no valsts. Uz ko gan cerēt, ja Alūksnes rajonā ir reģistrēti 1530 bezdarbnieki un tikai 3 brīvas darba vietas? Ne jau uz to, ka “sērdienīši”, kā valsts uzņēmumu vadītājus dēvē Māris Zanders, labprātīgi samazinās savas desmit tūkstošu latu lielās algas. Daudzi no milzīgās bezdarbnieku armijas ir spiesti meklēt maizi un pašapziņu citur. Neticu, ka vecāki ar vieglu sirdi atstāj bērnus un dodas pāri jūrai peļņā. Viņus no Latvijas padzen greizā ekonomika, kuras kritumam vēl neredz galu. Valsts līdzekļu apsaimniekošanā vērojams haoss, nevis mērķtiecīga darbība.
