Arvien pārliecinošāks kļūst mans uzskats, ka cilvēki pasaulē jūtas patiesi vientuļi.
Arvien pārliecinošāks kļūst mans uzskats, ka cilvēki pasaulē jūtas patiesi vientuļi. Viņi ir izsalkuši pēc otra! Ne velti ir tik daudz iepazīšanās aģentūru un sludinājumu presē. Par savrupības problēmu pārliecinājos arī šorīt, skatoties TV3 rīta raidījumu “Neguli, Latvija!”. Tur katru rītu ir iespēja nosūtīt īsziņas, kas lasāmas televīzijas ekrānā. Dominējošā tēma tur bija vientulība! Teksti apmēram šādi: “Atraksti man, jo esmu ļoti vientuļš,” vai arī “Kur tu esi?! Man ir tik vientuļi bez tevis! Atraksti! Tālrunis …” Cilvēki nebaidās to atzīt publiski.
Vientulība ir mūsdienu sabiedrības problēma, ko psihologi skaidro šādi: cilvēki jūtas vientuļi, jo ikdienas steigā ir tik aizņemti, ka neatliek laika cilvēcīgām attiecībām. Rudens drēgnumā un ziemas tumšajos vakaros vientulību izjūt visizteiktāk.
Bet, ja cilvēks dzīvo viens, tas vēl nenozīmē, ka viņš ir vientuļš. Arī vienam iespējams būt laimīgam. Piekrītu, jo domāju, ka reizēm “nevientuļš” cilvēks jūtas daudz atšķirtāks par īstu vientuli.
Īstenībā vienatnei ir divas puses. Cilvēks var būt vientuļš, jo viņam nav otra, ar ko dalīties priekos un bēdās, bet viņš nedrīkst sevi tam noskaņot. Viņš, piemēram, var dzīvot aktīvu sabiedrisko dzīvi.
Psihologi saka, ka cilvēkam ir pamats uztraukumam tad, ja vienatne traucē dzīvot. Lai ko viņš darītu, visur kā ēna nāk līdzi vientulība. Jāiet kaut kur – nav otras puses. Brīvdienas jāpavada vienam, jo nav, ar ko dalīties atpūtā. Jābrauc komandējumā – nav, kas palīdz sakravāt ceļasomu. Pārnāc mājās – nav, kas tevi sagaida, un tā joprojām. Cilvēks ir saīdzis, viegli aizkaitināms. Tad esot jāsāk domāt – kas notiek?
Ir teiciens: “Labāk dzīvot vienam nekā kopā ar kaut ko!” Piekrītu un uzskatu, ka cilvēks spēj kliedēt savu vientulību. Vajag tikai gribēt to darīt.
