Pretrunīgus viedokļus izraisījusi sociālā kampaņa “#Neklusē arī Tu!”, kurā pieaugušos aicina dalīties ar savu skolas laika mobinga pieredzi un risinājumiem, kas palīdzējuši to pārvarēt.
Kampaņas iniciatori norāda uz statistiku, kas ir skaudra – Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas un Eiropas Savienības valstu vidū Latvija ir līdere skolēnu savstarpējas izsmiešanas un vardarbības ziņā tieši skolu vidē.
Atceroties savus skolas gadus, klajas vardarbības piemērus neatminos, kaut gan bija taču gadījumi, kad zēni grūstījās un iedunkāja cits citu. Tolaik jau visi bijām vienlīdzīgi un nekādus konfliktus citādības vai sociālā statusa dēļ neatceros. Bet varbūt prātā palicis tikai labais, un maniem to gadu skolasbiedriem ir pavisam citādākas atmiņas? Drīzāk mana skolas gadu trauma bija tā, ka esmu skolotājas meita. Īpašas raizes mammai, kura bija mācību pārzine, nesagādāju, jo biju apzinīga skolniece. Taču ne vienmēr gribējās tādai būt. Tāpēc “lepojos” ar to, ka vienreiz dienasgrāmatā esmu saņēmusi ierakstu par neapmierinošu uzvedību. Mēs, bariņš bērnu, pēc ieilgušās tikšanās skolā ar rakstnieci Zentu Ērgli skolas virtuvē apēdām pagarinātās dienas grupas audzēkņiem launagā domātās pankūkas. Ne jau ko ļaunu bijām domājuši. Vienkārši ļoti gribējās ēst… Taču mamma no kolēģēm dažu labu vārdu par mani gan dabūja dzirdēt.
Svešvārds “mobings” mūsu leksikā ienācis salīdzinoši nesen un to definē kā emocionālu vai fizisku vardarbību, kas tiek veikta apzināti un ilgstoši. Patiesībā jau zinām, ka šāda vardarbība pastāvējusi vienmēr un saknes tai ir daudz dziļākas… Un ne jau tikai skolā savstarpējās attiecībās, kad tiek aizskarts kāds, kurš ir citādāks nekā pārējie – varbūt klusāks, kautrīgāks, ne tik labi ģērbies, kurš neprot pastāvēt par sevi… Vai tad šāda vardarbība nebija arī “ģedovščina” padomju armijā – jauniesaukto pazemošana, kas dīvainā veidā transformējās arī skolās jaunuzņemto skolēnu “iesvētībās”? Ideja pati par sevi jau nav slikta – sarīkot pārbaudījumus jaunajiem skolēniem, iekļaujoties jaunā kolektīvā. Taču kādēļ šādām šķietami jautrām izdarībām jārobežojas ar gandrīz vai pazemojumu?
Diemžēl mobings nav tikai skolu problēma. Tas turpinās arī vēlāk, darba vietās, tikai cilvēki par to izvairās runāt un nezina, kā situāciju atrisināt, jo šī tēma ir “neērta”. Saspringtas savstarpējās attiecības nenāk par labu nevienai no iesaistītajām pusēm, tādēļ pienāk brīdis, kad agrāk vai vēlāk kāds neiztur un “vadzis lūst”. Bet uzturēt cieņpilnas attiecības taču nav “neiespējamā misija”.
