Tas laiks ir klāt, kad, lūkojoties pa logu caur pīlādžkoka lapām, vizuļo koši oranžas saules apspīdētas pīlādžogas. Redzams, kā migla biežāk rītos modina zemi, un dabu sāk krāsot rudens.
Ne velti saka, ka Rudentiņš bagāts vīrs, jo līdz ar viņa atnākšanu sākas lielās ražas vākšana – kartupeļu talkas, ābolu vākšana un sulu spiešana. Viss ir nogatavojies un pilnbriedā. Kas gan vēl mums varētu būt gatavs kam lielam un nebijušam?
Protams, jaunās atvases, kurām ar Zinību dienas atnākšanu, kas šogad iekrīt 2. septembrī, sāksies jauns dzīves posms. Tiks atvērtas durvis uz pašiem pamatu pirmsākumiem. Atceroties savus pirmos septembrus, vienmēr, līdz pat 12. klasei, tas man asociējas ar dzestrumu. Neatceros nevienu pirmā septembra rītu, kad, ejot uz dārzu pēc gladiolām vai laps-astēm, kuras, kā ierasts, tika dāvātas skolotājiem, nebūtu bijusi rasas pilna zāle. Dzestrums sejā un sulīga “dzidro” ābolu smarža visapkārt. Un iekšā – tāda patīkama kņudoņa. Svētku drānas, protams, sniedza īpašu svinīguma izjūtu.
Atminos, ka ik gadu tika padomāts par mana pirmā septembra tērpu. Kad arī māsa uzsāka skolas gaitas, man bija dubults lepnums. Senāk vecākiem nebija transportlīdzekļa, tāpēc mēs uz skolu devāmies kājām. Un arī tas bija kas maģisks, turot vecāku rokas, pēcāk jau māsas roku, ik gadu šajā dienā pa Latgales ielu Alūksnē bija redzami bērni. Paši mazākie, kas kā rūķīši veikliem solīšiem tipināja līdzi vecākiem, turot rokās asteru un citu rudens ziedu pušķus, dodoties pretī nezināmajam. Stāvot kalna augšgalā, kur, kā ierasts, auga liela kastaņa, bija redzams, kā gara strīpa sapostu bērnu dodas uz skolu, un es zināju, ka arī mans ceļš vedīs turp. Ak, kas tā bija par sajūtu! Lai arī darba likums nenoteic, ka 1. septembrī darba devējam vecākiem, kam bērni uzsāk skolas gaitas, obligāti jāpiešķir brīvdiena, tomēr ļoti vēlētos, lai darba devēji saviem darbiniekiem šādos mirkļos noteiktu labvēlīgākus noteikumus, nekā to paredz Darba likums. Jo šādi mirkļi ir jātver!
Šie visnotaļ ir nozīmīgi svētki skolēniem, studentiem, skolotājiem, pasniedzējiem, protams, arī vecākiem. Varētu teikt, ka šie svētki ir kas tāds, kas mūs atšķir no citu tautu kultūrām, tādēļ tie ir uzskatāmi arī par neatņemamu Latvijas kultūras vēstures sastāvdaļu. Lai arī bieži tas teikts un dzirdēts, taču to var atkārtot vēl un vēl – skola ir otrās mājas. Skolotāji un skolēni ir kā ģimene. Tā ir vieta, kur var sapņot un sapņus reiz piepildīt. Lai priecīgs, veiksmīgs un panākumiem bagāts jaunais mācību gads gan skolotājiem, skolēniem, gan arī viņu vecākiem!
