Mēs, Alūksnes pilsētas domes deputāti, 22.janvāra sēdē pieņēmām (bez)atbildīgu lēmumu uz laiku dzīvnieku patversmei paredzēto naudu “pāradresēt” rezerves fondā.
Mēs, Alūksnes pilsētas domes deputāti, 22.janvāra sēdē pieņēmām (bez)atbildīgu lēmumu uz laiku dzīvnieku patversmei paredzēto naudu “pāradresēt” rezerves fondā. Tas gan nenozīmē, ka problēmai jāpagriež mugura. Gluži otrādi.
Pati doma par patversmes it kā nevajadzīgumu vieš satraukumu. Tā nostāda sabiedrību, tās pašvaldību nopietnas dilemmas priekšā. Kas tādā gadījumā uzņemsies atbildību, ja izcelsies epidēmija? Vai mēs, deputāti, savā vārdiskajā balsojumā? Par trakumsērgu, kas nupat klauvē pie lauku un pilsētu namu vārtiem? Pilsētas un ciemus ar vizītēm aplaimo lapsas, arī it kā ar saimniecisku aprēķinu savulaik ievestie jenotsuņi, kam saskarsme ar māju un to apkārtnē mītošiem klejojošiem dzīvniekiem.
Vidagā pa ciemu vairākas dienas pastaigājās lūsis. Neba nu vesels lūsis sācis draudzēties ar klīstošiem miesta suņiem, no kuriem viens 24.janvārī sakoda meiteni. Meitenes tēva acīs nevīdēja prieks par to, ka būs jāizcieš ilgstošā vakcinācija, pārdienās braukājot no Vidagas, nevērīgās kaimiņienes dēļ, kura, kā vēlāk izrādījās, ne ar ko daudz neatšķīrās no citiem kaimiņiem, kas savus suņus nepiesien.
Kā ārsts es apsūdzu šos cilvēkus vardarbībā pret bērniem. Par to, ka rītos un arī vēlos vakaros pa Jāņkalna un Helēnas, kā arī citām Alūksnes pilsētas ielām “pastaigājas” it kā kaut kam piederoši suņi. Pa šīm ielām uz skolām, bērnudārziem nāk mūsu bērni. Viena lieta ir dzīvnieku mīlestība, bet ir arī sanitārās prasības un godaprāts.
Daudz kas atkarīgs no tā, kādos apstākļos dzīvo cilvēks un viņa četrkājainais draugs. Dzīvē var rasties problēmas, piemēram, pēc saimnieka nāves, jo sunim ir tikai viens saimnieks, un neviens cits ar suni netiek galā. Pilsētā nav daudz dzīvnieku, kurus kāds reiz pieradinājis, ļāvis noticēt cilvēkam, bet pēc tam tie kļuvuši nevajadzīgi. Tie pārsvarā ir saimniekiem piederošie dzīvnieki, un ne jau policija sadzīs viņus māju sētās.
Ir pamats ticēt, ka klejojošo dzīvnieku skaits saruks līdz minimumam jau patversmes atklāšanas brīdī. Paliks galvenokārt bezsaimnieku klejojošie “bāreņi”. Ir gan vēl viena problēma, turklāt šodien nopietnākā. Tā ir nauda. Šo problēmu risina Tukumā, Liepājā, Talsos, Cēsīs, Rīgā, Jūrmalā un citur jau atvērtajās patversmēs. Izstrādāti projekti Ogrē, Madonā, piesaistot līdzekļus gan projektu, gan ziedojumu veidā.
Pasaulē suņu un kaķu patversmes ir arī privātbizness. Tad ar to nebūtu jānodarbojas pašvaldībām. Vienīgi uz jaundibinātajiem konkursiem daudzās Latvijas pašvaldībās, arī Ventspilī, neviens kaut kā neatsaucas.
Dzīvnieku barošana ir dārga nodarbe un izmaksā vairāk nekā pansionāta vai cietuma iemītnieka uzturēšana. Šajos gadījumos līdz ar vakcināciju, ārstēšanu, kastrāciju, sterilizāciju tas būs maksas pakalpojums. Suni atdos pēc soda naudas un pakalpojumu apmaksas. Citos gadījumos vieni paņems iepatikušos suni vai kaķi, citi atkal tos atnesīs.
Ir jau viegli ar paceltas rokas vēzienu domes sēdē darīt galu dzīvnieku mīlestības melodrāmai, aizbildinoties ar nespēju ieviest eirostandartiem atbilstošu kārtību. Jā, vajadzīga nauda, bet vajadzīga arī pacietība. Šo problēmu jārisina civilizēti, žēlsirdīgi, nepārvēršot šo procesu tikai par iznīcināšanas mehānismu. Prieks par to, ka šī problēma izraisa satraukumu sabiedrībā.
Strādāsim pie tā arī mēs, lai atrisinātu ne tikai klaiņojošo dzīvnieku problēmas, bet arī problēmas, kas līdz ar to rodas cilvēkiem, lai attīstītu sabiedrībā izpratni, cieņu un līdzcietību pret visu dzīvo.
