Alūksnes pilsētas Sociālās palīdzības centrā ar Līgatnes rehabilitācijas centra psiholoģi Agiju Arāju trešo reizi tikās pašpalīdzības grupas dalībnieki – bērnu ar īpašām vajadzībām vecāki.
Alūksnes pilsētas Sociālās palīdzības centrā ar Līgatnes rehabilitācijas centra psiholoģi Agiju Arāju trešo reizi tikās pašpalīdzības grupas dalībnieki – bērnu ar īpašām vajadzībām vecāki. “Gribam veicināt bērnu – invalīdu integrēšanos sabiedrībā. Arī viņi vēlas dzīvot aktīvu dzīvi,” norāda A. Arāja.
Pašlaik veido programmu, kā šīs nodarbības organizēt. “Ir doma, ka tuvākajā laikā tās varētu notikt ne tikai vecākiem, bet arī bērniem. Bieži vecāki nevar atnākt, jo nav, kur atstāt mazuļus. Tāpēc vēlamies tās organizēt kopā,” saka A. Arāja.
“Pirmā bija iepazīšanās nodarbība, bet otrajā runājām par saskarsmi. Noteicām temperamenta tipu, lai vecākiem būtu vieglāk sabalansēt savas un bērna vēlmes, izprast viņu uzvedību,” stāsta psiholoģe.
Trešā nodarbība bija veltīta stresam un tā pārvarēšanai. “Diemžēl mūsdienās stress ir ikdienas sastāvdaļa. Ir grūti dzīvot mūsdienu psihosociālajā vidē. Ja ģimenē ir bērns ar īpašām vajadzībām, viņam ir jāvelta neatslābstošas rūpes un uzmanība,” uzsver A. Arāja.
Viņa uzskata, ka pašpalīdzības grupā var rast ne tikai jaunas zināšanas, bet arī gūt emocionālu atbalstu. “Mīļi gaidīsim ikvienu. Man būtu prieks, ja nodarbības apmeklētu ne tikai māmiņas, bet arī tēvi. Svarīgākais, lai vecāki nāk, jo te viņi gūs pārliecību, ka nav vieni ar savām problēmām. Cilvēki norobežojas no invalīdiem. Sabiedrībai ir grūti pieņemt tos, kas nav tādi kā pārējie,” atzīst A. Arāja.
Nodarbību organizatore Māra Podkalne atzīst, ka ir grūti rast veidu, kā stimulēt vecākus apmeklēt šīs nodarbības. “Tā veidojas savstarpējs kontakts un var mācīties viens no otra pieredzes. Tāpēc es gribētu aicināt visus rajona cilvēkus, kam ir šādas problēmas, noteikti piedalīties,” uzskata
M. Podkalne.
Viņai vislabāk patika praktiskās nodarbības, kad bija iespējams apjaust to, kā jūtas cilvēki ar dažādām veselības problēmām. “Izjutām, kā ir būt neredzīgam – aizsietām acīm ļāvāmies vedējam. Bija interesanti izjust, jo katrs vedējs pret “neredzīgo” izturējās citādāk,” viņa atceras.
