Gaujienas pagasta “Lūrgravās” uzmanību saista netālu uzkalniņā uzstādītais vēja ģenerators, kas liecina par zaļās enerģijas izmantošanu. Tas ir pirmais šajā pusē, tāpēc gribas vairāk uzzināt par ģeneratora darbības mērķiem un iespējām.
Apritējis gads, kopš no Rīgas pievārtes uz dzīvi Gaujienā izlēmusi pārcelties Vivitas un Anda Blauzes ģimene. Šajā laikā ne tikai uzstādīts vēja ģenerators, bet arī sarkanu dakstiņu jumti uzlikti atjaunotajai dzīvojamai mājai un citām būvēm. Tiek bruģēti celiņi, turpinās lauku sētas labiekārtošana un apzaļumošana. Tomēr atšķirībā no vēja ģeneratora tas neliekas kaut kas īpašs.
Nodrošina elektrību lauku sētai
“Vēja ģenerators tika uzstādīts, lai nepaliktu bez elektroenerģijas, kad vētras vai citu apstākļu dēļ tā netiek piegādāta. Varētu pieslēgt arī benzīna ģeneratoru, bet tas patērē apmēram litru stundā. Tas nozīmē, ka gadā vajadzētu 10 tonnas benzīna, kas izmaksā tikpat daudz, cik vēja ģenerators,” spriež A.Blauze. Tiesa, viņš nevar prognozēt, kad vēja ģenerators atmaksāsies. Varbūt desmit gados. Vismaz pagaidām tas tiek izmantots tikai personiskām vajadzībām, nevis peļņai, pārdodot elektroenerģiju “Latvenergo”. “Tas būtu problemātiski, jo ir jākārto daudz dokumentu. Turklāt viens ģenerators nesaražo tik daudz, lai enerģiju pārdotu. Tad būtu vajadzīgs vēja parks. Vai man to vajag? Vispirms pamēģināšu, kā strādā un cik elektrības gadā saražo šis vēja ģenerators,” iespējas vērtē A.Blauze. Viņš rēķina, ka vasarā vidēji mēnesī tiek saražoti 300 kilovati elektroenerģijas. Maksimāli varētu saražot 500 līdz 800 kilovatus mēnesī, bet pagaidām tāda jauda nav sasniegta. Vēja parkam piemērotāka ir jūras piekraste, taču tāds ir izveidots arī pie Viesītes.
“Mans mērķis nav komercdarbība. Ja gribētu tādu izvērst, tad būtu jāmaina elektropārvades līnija. Tas ir ļoti dārgi, tāpēc labāk izmantoju šādu ģeneratoru, kura jauda ir 5 kilovati. Mājsaimniecībai ar tādu pilnīgi pietiek,” secina A.Blauze. Vēja ģenerators ir vertikālās ass turbīna apmēram desmit metru augstumā. Latvijā tādu ir maz, bet pasaulē šādas turbīnas izmanto daudzviet. Turbīna ražo elektroenerģiju arī tad, ja vēja ātrums ir tikai 2 metri sekundē. “Ja ierīkotu arī saules baterijas, kas uzkrāj enerģiju, tad varētu atteikties no “Latvenergo” piegādātās elektrības. Vēja ģenerators uzkrāj enerģiju tikai vienai bezvēja dienai, bet ilgākam laikam tās nepietiktu,” atzīst Andis. Šobrīd vēja ģenerators ir eksperiments, lai noskaidrotu videi draudzīgas autonomas enerģijas ražošanas iespējas.
Izvēlas ekoloģisku lauku vidi
Tomēr ne jau vēja ģeneratora uzstādīšana bija iemesls, kāpēc uz Gaujienu pārcēlās ģimene. Vēja ģenerators var atrasties jebkurā klajā vietā, kur vismaz 100 metru rādiusā ap to nav lielu koku vai citu šķēršļu, kas traucē vējam ieskrieties. “Dzīvojām Ķekavā, kur mums bija sava māja. Tur tās atrodas tuvu viena pie otras gandrīz kā pilsētā, tāpēc pa logu var redzēt kaimiņus. Trūka plašuma, bet te ir iespēja izmantot vairāk zemes – 10 hektārus. Turklāt gribējās būt tuvāk dabai, prom no pilsētvides, kurā valda saspiestība un stress,” pārcelšanos pamato A.Blauze. Tiesa, izrādījās, ka nav nemaz tik viegli atrast īpašumu, kas neatrastos ciematā, bet būtu tuvu skolai. Blauzu ģimenei tas ir svarīgi, lai divi skolnieki – pirmklasnieks un devītklasnieks – nebūtu jāved uz skolu un mājās. Vai pie galvaspilsētas ritma pieradušajiem bērniem nav garlaicīgi lauku klusumā un mierā? “Tas ir atkarīgs no tā, ko vēlas. Ja vajag “Mac’donaldu” un kinoteātrus, izklaides, tad te, protams, būs garlaicīgi. Ja tas nav aktuāli, tad arī te var atrast daudz iespēju dažādām aktivitātēm gan vasarā, gan ziemā. Turklāt pilsētā viss, arī izklaides, ir pakārtots naudas makam. Turpretim te varam gan paši izaudzēt kartupeļus, burkānus un kāpostus, gan doties uz mežu pastaigā. Viss mums ir,” salīdzina Andis. Viņš uzsver, ka ne vienmēr veikalā vai tirgū var nopirkt vietējos dārzeņus, jo daudz tiek ievests no Polijas un citām valstīm. Tas nozīmē, ka arī no ekoloģiskā viedokļa laukos dzīvot ir veselīgi.
Aicina atteikties no dzīves pilsētā
Lai gan apmēram desmit gadus “Lūrgravās” neviens nebija dzīvojis, kopš pagājušās vasaras ir daudz izdarīts. Lauku sētas atjaunošanai tiek izmantoti līdzekļi, kas galvenokārt iegūti, pārdodot māju Ķekavā. A.Blauze ir nelielas transporta pārvadājumu firmas īpašnieks, tāpēc viņam nav svarīgi vienmēr būt Rīgā. “Mans bizness nav piesiets galvaspilsētai, tāpēc tas nekavēja pārcelties. Transporta pārvadājumiem uz citām valstīm nav svarīgi, no kurienes sāk ceļu, jo kravas tiek vestas gan pa Latviju, gan uz kaimiņu un tālākām valstīm,” norāda A.Blauze. Viņa transporta uzņēmumam ar 5 – 6 strādniekiem tāpat kā visiem šobrīd ir grūtības, tomēr izdzīvot var. Protams, uzņēmējam ir jābrauc uz Rīgu, taču tas nav jādara katru dienu. “150 nav 1500 kilometri, tas nav tālu. Uzskatu, ka daudziem pilsētniekiem ir jāpārceļas dzīvot uz laukiem. Domāju, ka ar laiku viņi to sapratīs. Ārzemnieki tagad izpērk īpašumus Latgalē, jo viņi prot novērtēt ekoloģiski tīru vidi,” spriež A.Blauze. Rīgā un citās pilsētās dzīvojošie ir pilnīgi atkarīgi no siltuma, elektrības un gāzes piegādes, no transporta un citiem pakalpojumiem. Ja to pēkšņi nav, viņi nevar eksistēt. Tāpēc lūdz un gaida valdības palīdzību, jo paši neko nevar izdarīt.
Laukos var sevi nodrošināt
“Uzskatu, ka ir jāsāk mainīties. Nevar visu laiku prasīt – dodiet. Vajag būt neatkarīgiem un stabiliem pašiem uz savām kājām. Kad cilvēks zaudē darbu, viņš uzreiz piesakās bezdarbniekos, strādā par 100 latiem, tātad dzīvo no tā, ko iedod,” secina A.Blauze. .Viņaprāt darbs ir vienmēr. Katrs var strādāt, lai sevi apgādātu. Arī tāpēc laukos var justies brīvāk un ir lielākas iespējas. “Ja arī man bizness sabrūk, tā nav traģēdija. Varu kādu laiku dzīvot un iztikt, jo ir gan malka, gan elektrība un arī pārtika izaug uz lauka. Gribu aicināt nedzīvot verdzībā, kāda ir pilsētā. Cilvēki neapzinās, ka viņi patiesībā ir vergi,” uzskata A.Blauze. Viņš skaidro, ka pilsētā ir dārgi jāmaksā par dzīvokli, bet laukos par šo naudu var ļoti daudz ko nopirkt. Ir daudz pamestu māju, kas nemaksā dārgi. Taču pilsētnieki grib dzīvot komfortā, saņemot visu gatavu. Bet par to ir jāmaksā ne tikai ar naudu, bet arī ar savu brīvību. Kad vairs nevar samaksāt, tad ir beigas. Turpretim tie, kuri spēj izdzīvot ar nelielu naudu, laukos nepazudīs.
