… divas kaimiņu sadraudzības pilsētas – Ūdrene un Koruptne.
… divas kaimiņu sadraudzības pilsētas – Ūdrene un Koruptne. Vienai ģerbonī melns ūdrs uz civilicācijas neskartu krastu fona, otrai – nelasīts (aizvērts) Krimināklodekss bez Temīdas (taisnības dievietes, kas, šķiet, kapitulējusi un pametusi savus aukstos ieročus – zobenus – līdz ar Kriminālkodeksu). Un dižojās Ūdrene ar neskartas dabas mežonību, kas vilina tūristus, bet Koruptne – ar iedzīvotāju augsto dzīves līmeni, ko sekmē valsts robežas tuvums. Un nespēja vien abu pilsētu iedzīvotāji savstarpējā strīdā noskaidrot, kur dzīve ir labāka… Un tad satikās šo pilsētu iedzīvotāji kopīgā konferencē, nedēļu strīdējās un sprieda. Bet tā arī neko neizsprieda. Tikai nolēma dalīties pieredzē. Par to vēstī sena teika.
Es teikšu, ka jūtama manāma sasauksme ar mūsdienām. Kā sacīt jāsaka, pāri laikmetu griežiem vakardiena sniedz nākamībai roku. Sveicinājumam. Un es šo roku tveru lielā sirsnībā. Te nu es drusku izsakos dzejā, kā sacīt jāsaka. Bet tas nu tā. Patiesībā gribēju runāt par to, ka man patīk abas lietas – mežonība (dabā un seksā) un nelegāli ienākumi (lai skauģi to sauc par korupciju, ka tik nauda nāk pa reni un nodokļi nav jāmaksā). Godīgi sakot, ja man vajadzētu izvēlēties, es nezinu, kur labāk gribētu dzīvot. Bet vislabāk būtu atrasties tranzīta stāvoklī. Un konkrēti. Ja vienā pilsētā man ir ģimene (oficiālā un pie ūdru dīķa) un mīļotā vientuļā sieviete Anniņa (brīvbrīžiem), tad otrā pilsētā man ir otra ģimene (neoficiāla, bet pierobežā) un otra mīļotā sieviete (individuālā darba veicēja cukura un kandžas lietās). Es jums teikšu – nevis dzīve, bet kūrorts!
Galvenais – lai nekas nemainās, lai vienmēr paliek tā. Lai visur mani mīl un apčubina. Un lai nekritizē, neizspiego un neko nepārmet. Tad visiem būs labi. Un lai man pašam nekas nav jādara. Tagad jau, kā zināms, ir matriarhāts. Tas nozīmē, ka mēs, vīrišķi, esam vājais dzimums, nevainīgi jēri, kā sacīt jāsaka. Sievieši uz mums raugās kā izsalcis vilku bars. Un eksistences nodrošinājuma vārdā mēs (puiši) ļaujamies te vienai plēsoņai, te citai. Galvenais, lai visi paēduši un dzīvi palikuši.
Bet, ja godīgi, tad nemiera pilna tā mana dzīve tomēr ir. Labi, ka esmu iemanījies nekur un ne par ko neuzņemties atbildību, bet citādi… Auksti sviedri līst pār pieri. Kā tās manas sieviņas un mīļās raujas! I ar sesktūristu, fui, seks…, nē, ūdru piesaistīšanu, i ar cukura un kandžas tranzītu un tirdzniecību. Un pa vidu vēl es ar savām vajadzībiņām. Jā… es jums teikšu, laba dzīve. Kam man Eiropa? Tā vēl ņems un visu samaitās. Liks mainīt leģendu. No valsts drošības viedokļa un vispār. Liks sakopt krastus, padzīt bebrus (vai kā viņus tur) un sakārtot robežu, lai aizmirstu par kandžas upēm ar lētā cukura pludmalēm. Eh… Tāpēc jāuzdzīvo, kamēr vēl var.
Jūsu padevīgais jērs
Antoša Krikumiņš
