Kad pa šauru, piesnigušu meža ceļu iebraucam mājas pagalmā, kur nu jau divus gadus dzīvo Olga Grigorjeva ar vīru Aleksandru, šķiet, ka esmu nokļuvusi citā pasaulē. Šādu neticamu sajūtu rada ne tikai sievietes stāstītais par to, ka viņa atteikusies no dzīves galvaspilsētā un interesanta darba ārzemēs par labu ģimenei un dzīvei laukos, bet arī domas un atziņas, kas viņu mudina rīkoties tā. Iespējams, ka tieši tagad, adventes laikā, katram vajadzētu pārdomāt, vai mūsu mērķi – daudz pelnīt un sasniegt labklājību – ir tie, kuru dēļ vērts dzīvot.
– Kāds jums ir šis laiks pirms Ziemassvētkiem?
– Mēs svētkus svinam sirdī. Ja kaut ko dara, neiedziļinoties būtībā, tad no svinēšanas nav lielas jēgas. Ir jāredz un jāizjūt pārmaiņas dabā, saskatot kopsakarības un vienotību. Katra maza daļiņa ir no kaut kā liela un vesela. Arī mēs esam dabas un pasaules daļa, tāpēc egli pušķojam mežā, nevis cērtam un nesam mājās. Katru gadu paši izgatavojam trīs rotājumus, ar ko greznojam egli. Tā mums pamazām sakrāsies daudz eglīšu rotājumu. Cenšamies iedraudzēties ar dabu, lai ne tikai saņemtu, bet arī saglabātu tās bagātības.
– Kāda ir jūsu ticība?
– Īstā pareizticība bija pirms kristietības. Mēs ticam Dievam, bet ne tādā izpratnē, kādu sludina baznīca. Dievs un velns ir kā divi pretstati, gluži tāpat kā uguns un ūdens. Bet centrā atrodas cilvēks. Katrā cilvēkā ir dievs un velns, atkarībā no tā, ko tas ir pelnījis. Tie kā svaru kausi nosveras uz vienu vai otru pusi saskaņā ar cilvēka domām un rīcību. Mēs katrs gribam iepazīt un atrast sevi, lūdzot Dieva palīdzību. Bet nesaprotam, ka galvenais ir ieklausīties sevī, savā iekšējā balsī.
– Kāpēc tagad dzīvojat mežā? Ko te darāt?
– Izlēmām, ka negribam strādāt svešiem. Vīrs ir muzikants, viņam ir sava grupa, ir filmējies. Arī es esmu radošs cilvēks, tāpēc negribam no rīta līdz vakaram darīt vienu un to pašu. Garlaicīgi. Nolēmām radīt kaut ko savu. Man mantojumā bija vienistabas dzīvoklis Rīgā. Sēdēt tajā un maksāt 100 latus par apkuri ziemā? Tur nav nekādas perspektīvas. Kur mani bērni dzīvos? Uz balkona? Tāpēc izlēmām pārcelties uz laukiem. Lai ir svaigs gaiss, lai bērni zina, kā izaug kartupeļi, gurķi, kādas ir vistas, sivēni… Latvijā ir bērni, kuri nezina, kā izskatās dzīva vista. Mēs audzējam dekoratīvos trušus, kurus pārdod Rīgas, Tukuma, Limbažu un citos zooveikalos. Ir desmit pundurtrušu mātes, un dažu mēnesi varam pārdot 20 līdz 30 pundurtrušus. Turklāt ir gandarījums, ka trušus audzējam nevis gaļai, bet priekam un skaistumam. Saimniecībā iztikai ir kazas un āzis, zirgs, pīles, tītari un vistas, arī kaķi un suns.
– Neesat vīlušies, jo nav viegli iejusties pavisam citā vidē?
– Mūsu paziņas bija šausmās, ka braucam uz laukiem. Tur no ausmas līdz rietam esot smagi jāstrādā, neko dzīvē citu neredzot. Nepareizi! Ja ir izveidots noslēgts ekoloģiskais cikls, tad zeme pati strādā cilvēka labā. Ir dažādas metodes, kā to panākt. Piemēram, kartupeļus šogad audzējām zem salmiem. Kartupeļus izkaisa laukā un noklāj ar biezu salmu kārtu. Mums kartupeļi izauga lieli kā bietes. Tā kartupeļus audzēja senajā Krievijā pirms dzimtbūšanas. Mēs neesam novatori, bet gribam atgūt tās zināšanas, kuras ir pazaudētas. Neticam, ka cilvēks uz šīs zemes ir radīts, lai smagi strādātu. Nevis attīstītu savas radošās spējas un dzemdētu bērnus, bet tikai strādātu, strādātu… Kāpēc nedzimst bērni? Ne jau tāpēc, ka nav naudas. Nav laika bērniem. Ja katra sieviete Latvijā vai citur nedzemdēs piecus bērnus, tad jebkura tauta var izmirt. Tāpēc gribam, lai mums ir pieci bērni un lai viņi saņem mātes un tēva uzmanību, mīlestību.
– Vai tagad nepietrūkst radošu izpausmju?
– Kaut ko radīt nenozīmē tikai gleznot vai veidot skulptūru. Mums tas nozīmē radīt savu mazo pasauli, kas būtu atšķirīga un neparasta. Visi saka – dariet tā, bet mēs izvēlamies savu ceļu. Jā, protams, gadās kļūdīties. Bet citreiz izdodas labāk, jo izmantojam savas zināšanas un pieredzi. Turklāt es tāpat kā iepriekš fotografēju, veidoju fotokolāžas. Saša sacer dziesmām mūziku, koncertē, nesen kopā ar draugiem uzstājās Salaspilī. Es gatavoju lelles, varbūt Alūksnē izdosies sarīkot leļļu izstādi. Saša izgatavoja meitai šūpuli no bērza, neiesitot nevienu naglu. Tajā ir dvēsele. No mazotnes iepazīstinām meitu ar ūdeni, ar uguni. No rīta norīvēju ar aukstu ūdeni, lai norūdās. Vasarā ļaujam, lai lietus izmērcē. Viņa vēl ne reizi nav slimojusi. Izaudzēju meitu ar kazas pienu. Nopirkām kazas, jo to piens ir visvairāk līdzīgs mātes pienam.
– Tomēr jums ir prāva mājlopu saime, tāpēc iznāk ar tiem daudz noņemties.
– Nē, jo varam arī atpūsties. Nekad nav tā, ka nebūtu laika. Tiesa, tagad ziemā iznāk daudz kurināt. Ceram, ka nākamgad mūsu māja būs gatava no ekoloģiskiem materiāliem, galvenokārt māla. Tāda māja akumulē siltumu, tāpēc gandrīz nav jākurina. Tagad mums ir viss, lai iztiktu. Ja ir lieki produkti, tad tos mainām pret citiem produktiem, nevis pārdodam par naudu. Man ir salasītas dažādu augu tējas, ar kurām esmu gatava dalīties vai mainīt.
– Jūs studējāt koledžā Londonā?
– Lai iestātos koledžā, ir vajadzīga ne tikai studiju nauda, bet arī „portfolio”, kas apliecinātu manas radošās spējas. Esmu mācījusies lietišķās mākslas vidusskolā, tāpēc man bija gan zīmējumi, gan fotogrāfijas. Mani uzņēma, bet diemžēl neiznāca studijas pabeigt. Taču es nenožēloju, ka mācījos tikai gadu, apgūstot ievadu trīs gadu studijām ilustrāciju grafiskā dizaina specialitātē.
Tiesa, tā notika tāpēc, ka Londonā ne tikai studēju, bet arī strādāju. Sapratu, ka nespēšu nokārtot sesiju. Es gribēju arī dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi dzīvoklī, iet uz kino, teātri, mākslas izstādēm… Nebiju braukusi peļņā kā daudzi, kuri dzīvo saspiesti vienā istabā un strādā, lai tikai varētu atgriezties Latvijā un nopirkt mašīnu. Diemžēl tāda normāla dzīve Anglijā ir dārga.
– Kur strādājāt Londonā?
– Dažādus darbus – operā, veikalā… Tad kādā braucienā uz Latviju man piedāvāja iekļauties televīzijas ziņu producentu grupā, kas gatavoja sižetus no Londonas. Es ne tikai labi protu angļu valodu, bet arī pārzinu Londonu. Tā ir būtiska priekšrocība, lai saplānotu un norunātu intervijas un zinātu, ar kādu transportu tur nokļūt laikā. Tas nozīmē, ka biju tā zelta atslēdziņa, kas korespondentam un operatoram palīdzēja atvērt visas durvis. Turklāt ne tikai tulkoju sagatavotos jautājumus un atbildes uz tiem, bet nepiespiestas sarunas laikā palīdzēju iegūt vairāk informācijas nekā vajadzīgs vienam sižetam. Radošā grupa gatavoja ziņu sižetus, lai tos pārdotu ne tikai Latvijas, bet arī Baltkrievijas, Krievijas un Ukrainas televīzijām. Gada laikā bija apmēram 60 ceļojumi uz Londonu, tāpēc apnika. Lai gan tas bija interesanti, gribējās mieru un atpūtu.
– Kādus ziņu sižetus gatavojāt?
– Par dažādām tēmām. Bija gan sarunas ar Londonas mēru, gan par cūku gripu, gan par dzīvnieku aizsardzību… Esmu tikusies ar tik daudziem cilvēkiem, ka būtu grūti izvēlēties interesantākos momentus. Apmēram pirms gada Latvijas televīzijas 7.kanālā, manuprāt, bija mūsu gatavots sižets par pazaudēto lietu biroju Londonā. Mēs noskaidrojām, kas notiek ar atrastajām lietām, kā arī interesantus stāstus par atradumiem. Visas mantas tiek glabātas trīs mēnešus. Pēc tam tās šķiro un pārdod izsolē. Tajā iegūto naudu ziedo labdarībai.
– Un tomēr atteicāties no tik interesanta darba!
– Ja es negribētu ģimeni, bērnus un savu saimniecību, tad droši vien vēl desmit gadus turpinātu šo darbu. Diemžēl apvienot visu nav iespējams.
