Vakar bija Zvaigznes diena, ar ko beidzas Ziemassvētku laiks. To dēvē arī par Trijkungu dienu, kad piemin trīs Austrumu gudros. Un gudri viņi ir tāpēc, ka, zvaigzni ieraudzījuši, cēlās un gāja tai pretī. Tas nozīmē, ka svarīgi ir nekad nepalikt uz vietas, droši doties pretī nezināmajam, grūtajam un sarežģītajam.
Kas šobrīd ir mūsu zvaigzne? Varbūt tā ir krīze, par kuru nemitīgi runājam, bet baidāmies tai stāties pretim? Vārds “krīze” latīņu valodā nozīmē – iespēja. Tātad velns nav tik melns, kā to mālē. Mums tiek dota vēl viena iespēja. Jā, grūta iespēja, lai liktu pārvērtēt un meklēt citu ceļu, atsakoties no ierastās ikdienas. Katra ģimene ir mazs valsts modelis. No kā esam nolēmuši atteikties jaunajā gadā? Aptauja liecina – pirmkārt, no sadzīves priekšmetiem un apģērba, no izklaides pasākumiem. Daudziem arī maltīte būs pieticīgāka.
Tomēr tas nav galvenais. Krīzei vajadzētu panākt, lai cilvēki sāktu domāt, kā radīt jaunas darbavietas, ražot un nopelnīt. Diemžēl izskatās, ka nodokļu palielināšana daudzas ražotnes tuvina bankrotam. Trīsdesmitajos gados, kad Latvijā bija ekonomiskā krīze, rīkojās pretēji – nodokļus samazināja, lai attīstītu ražošanu. Tāpēc ir saprotami protesti un aicinājumi atlaist Saeimu. Varbūt tie liks atvērt acis un domāt ar galvu politiķiem? Vismaz zemkopības ministrs Mārtiņš Roze uzskata (beidzot!), ka zemkopību būtu nepieciešams iekļaut valsts ekonomikas stabilizācijas plānā. Ja arī citi sapratīs, ka tai ir liela nozīme tautsaimniecībā, tad visi kopā varam izkulties no šaurās bezizejas, kas patiesībā ir tikai eksāmens.
